— Rezumēsim, kas mums ir, — teica Lūks. Viņš skaitīja punktus, ar pirkstu sitot pa otras rokas delnu. — Pirmkārt, katastrofa Hītrovā: sabojājies degvielas
sūkņa kontrolbloks, tajā konstatējām izolācijas bojājumu, bet temperatūra nav bijusi tik augsta, lai izolācija varētu izkust, kur nu vēl sadegt. Pareizi?
Uzmanīgie klausītāji pamāja ar galvu.
— Otrkārt, — Džerards uzrunāja Sleiteru, — jūs stāstījāt mums, ka jūsu satiksmes kontroles sistēmā sabojājies kāds no skaitļotāja elementiem, un atkal neizprotamā kārtā bojāta bijusi izolācija.
— Bet mēs nezinām, — iejaucās Hollands, — vai tas bijis katastrofas cēlonis.
— Tas nav svarīgi, — sacīja Maijerss. — Es piekrītu — mēs nezinām, vai tas ir bijis par cēloni šai putrai, bet to, ka sabojājies šis elements, mēs zinām droši. Vai nav tiesa?
Džerards satraukti turpināja:
— Pareizi. Mēs zinām, ka sabojājās ķēde. Dažādas iekārtas, dažādas firmas, bet cēlonis viens un tas pats.
— Nē. — Maijerss pavicināja pīpi. — Es domāju, ka tā mēs nekur tālu netiksim. Jūs aizraujaties ar sofistiskiem argumentiem. Jūs taču nevarat pieņemt …
Džerards pasmaidīja.
— Varu pamēģināt.
Hollands aiz nepacietības saviebās.
— Es skaidri un gaiši pateikšu, kas jums aiz ādas. Aminostirēns — tas ir tas, kas apvieno visas kļūmes, vai ne?
Džerards pameta ar galvu.
— Ir diezgan lielas izredzes, bet…
Maijerss nosprauslājās.
— Galīgi nekādu! Nejauša sagadīšanās. Kur tas dzirdēts, ka plastmasas saista tādā veidā? Izgarojot plastifikatoriem, dažas no tām saplaisā, bet ne jau vienkārši izzūd.
Džerards tomēr palika pie sava.
— Pieņemsim, ka notikušas aminostirēna struktūras iekšējas izmaiņas. Pacietieties un uzklausiet mani. Pieņemsim, ka notikušo izmaiņu dēļ aminostirēns kļuvis jutīgāks pret temperatūru.
— Skaitļotāja kļūmei nebija nekāda sakara ar temperatūru, — viņu pārtrauca Sleiters. — Tā nav nekāda lidmašīnas katastrofa…
Maijerss smagnēji piecēlās un, pirkstu kauliņus nepacietībā knikšķinādams, teica:
— Protams! Neņemiet ļaunā, doktor Džerard, bet mēs neizkustēsimies no vietas, ja tēlosim šerlokus holmsus. Mums vajadzīgi vismaz daži fakti. Jūs teicāt, ka jūsu līdzstrādnieki pētot robotu. Vai drīz varam gaidīt rezultātus?
— Es tūlīt braukšu atpakaļ, — atbildēja Džerards. — Pēc pāris dienām man kaut kas būs…
Viņš aprāvās, jo iezvanījās telefons. Hollands paņēma klausuli.
— Hallo! Jā, te Hollands. Kur? Ak tā, es atceros … Jā, mēs esam tikušies… Jā… Nē, es neesmu viens, te vēl ir Maijerss no Tirdzniecības ministrijas… mm… Sleiters no Transporta ministrijas un doktors Džerards. Ko?… Jā, doktors Džerards, viņš pārstāv privātuzņēmumu — Kreimera aģentūru…
Iestājās ilgs klusums. Hollands uzmanīgi klausījās, un viņa seja kļuva aizvien drūmāka. Pārējie sēdēja nekustēdamies un tikpat uzmanīgi lūkojās Hollanda sejā, cenzdamies uzminēt, kas noticis.
— Cik daudz es viņiem drīkstu stāstīt? — beidzot viņš jautāja. — Saprotu. — Viņš paskatījās uz Dže- rardu. — Jā, ar to es tikšu galā. Zināms. Uz redzēšanos!
Hollands nolika klausuli; visi manīja, cik viņš satraukts.
— Doktor Džerard, ir noticis kaut kas ļoti nopietns. Baidos, ka mums vajadzēs atlikt šo sarunu…
Džerards paskatījās pulkstenī.
— Lai notiek, es eju. Līdzko mums kaut kas būs, es došu jums ziņu.
— Kas lēcies? — sāka Maijerss. Hollands ar rokas mājienu lika viņam klusēt."
— Paldies, ka jūs ziedojāt mums tik daudz sava laika, doktor Džerard. Mēs katrā ziņā sazvanīsimies tuvākajās dienās.
Džerards gribēja kaut ko bilst, bet pārdomāja un, ar visiem sarokojies, izgāja.
Hollands to vien bija gaidījis.
— Zvanīja Vaitings… mm… Vispirms man jānoskaidro viens apstāklis. Jūs acīmredzot esat devuši parakstu, ka neizpaudīsiet valsts noslēpumu? — Abi vienlaikus palocīja galvu. — Redziet, mūsu ieejas atļaujas ir nosūtītas admiralitātei. Tā ir tukša formalitāte … Mēs viņiem esam vajadzīgi un šajā pašā brīdī.
— Vai jūs mums tomēr nepateiktu, kāda velna pēc? — ērcīgi iejautājās Sleiters.
— Zinu tikai to, ko man pateica, — atbildēja Hollands. — Rādās, ka Viņas Augstības zemūdene «Tritons», pirmā angļu zemūdene, kas apbruņota ar raķetēm «Poseidon», bez vēsts pazudusi ar visu apkalpi kaut kur uz rietumiem no Aranas.
Ja jūs iziesiet cauri admiralitātes arkai un dosieties uz Bekingemas pils pusi, tad, turēdamies ielas vidū, apmēram pēc simts soļiem atrādīsieties tieši virs vienas no visslepenākajām telpām visā Lielbritānijā. Ne jau uz tās griestiem — šī telpa atrodas divdesmit sešus metrus apakš zemes.