Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Man piezvanīja cilvēks, kas izmeklē nolikumu Ailvortā. Viņš sazinājies ar tiem, kas nodarbojas ar Naitsbridžas ielu, un viņi nonākuši pie secinājuma, ka abu katastrofu cēlonis, iespējams, bijusi kļūme izolācijā.

Raits, it kā nekas nebūtu bijis, turpināja zīmēt rakstus uz stikla.

— Nemēģiniet man iestāstīt, ka nesaprotat mani! — Kreimers eksplodēja. — Izolācija… stieple… nāve… aminostirēns… Viņi apgalvo, ka vainīga plastmasa: izolācija izkususi, un noticis īssavienojums. Bet izolācija bija no aminostirēna …

Beidzot Raits pagriezās pret Kreimeru.

— Viņiem būs vajadzīgs kaut kas precīzāks par aizdomām. Cik es saprotu no jūsu vārdiem, šīs divas katastrofas ir divi savā starpā nesaistīti negadījumi un šīs divas grupas, kurām nav absolūti nekādu pierādījumu, sākušas meklēt kādu kopīgu faktoru, vienalga kādu kopīgu faktoru, lai paveiktu uzdevumu laikā un nepiedzīvotu kaunu savas priekšniecības acīs.

— Harold, — Kreimers saltā tonī teica, — tas nav godīgi. Es izvilku jūs no «Polytad», es jūs subsidēju, radīju jums apstākļus, un jūs man atlīdzinājāt ar šo plastmasu. Tika noslēgts darījums, un mēs abi ar to nopelnījām.

— Es gan izvēlētos citus izteicienus.

— Lai notiek, — mēs abi guvām panākumus. Mēs dabūjām kopīgu patentu. «Polytad» gaudās, ka tas ir gangsterisms un tamlīdzīgi, bet viņi arī saprata, ka neko nevar mums padarīt. — Raita acis meta dusmu zibeņus. — Turpretī tagad gan var! Kas to lai zina, vai jūs esat atklājuši mums visu patiesību? Tie kretīni no ministrijas piecelsies kājās un sacīs, ka mēs esam nohalturējuši izmēģinājumus un apveduši viņus ap stūri ar aminostirēnu. Harold, viņi jūs nogremdēs, ja jūs neparādīsiet viņiem izmēģinājumu žurnālu — kā ar laiku mainās īpatnējā pretestība, kā piesātinājums ar slāpekli ietekmē elastīgumu, un sazini ko vēl ne…

— Vai tad jūs šaubāties par mani? Jūs pats redzējāt šo žurnālu. Viss, kas tajā ierakstīts, ir tīrā patiesība.

— Jūsu paša labā es ceru, ka tā ir.

Raits nomērīja Kreimeru ar acīm.

— Jūs sienaties klāt un meklējat upuri. Jūs zināt visu tikpat labi kā es. Es nehalturēju, un man nebija arī vajadzības to darīt.

Lūpas sakniebis, Kreimers paraudzījās uz viņu. Katrā Kreimera kustībā jautās apslēpti draudi.

— Nemēģiniet mani piemuļķot, Harold. Vai jūs maz aptverat, ko man sakāt?

Raita sejā nepakustējās ne vaibsts. Acīm urbdamies Kreimera sejā, viņš atbildēja:

65

— Tas bijāt jūs, kurš nevarēja gaidīt. «Metiet mieru,» jūs teicāt, «pietiks mēģināt, es pārdošu!» Jūs pātagojāt mani, pātagojāt stiprāk nekā jebkurš cits manā mūžā. Ko man atlika darīt? Kalkulēt standart-

5 782

novirzes katrai idiotiskai pozīcijai? Protams, es steidzos. Jūs taču nevarējāt gaidīt!

Raits apklusa, saniknots pats par savu uzliesmojumu. Kreimers ielūkojās viņam acīs un iesmējās.

— Tieši to jau es cenšos jums iestāstīt. Te mūsu takas saiet kopā.

Raits aizdomīgi paskatījās uz viņu, gaidot jaunu uzbrukumu, tad skābi pasmaidīja. Saspīlējums sāka palēnām mazināties.

— Nav nekā tāda, par ko viņi varētu mūs iesūdzēt tiesā. Pirmā partija, ko mēs izgatavojām, pārspēja visus mūsu solījumus. Nebija ne miņas no sairuma. Ne depolarizācijas, nekā. Tiesa, mums neveicās ar pirmajiem piesātināšanas mēģinājumiem — elastība bija mazāka, bet tam nav nekāda sakara ar molekulāro uzbūvi, tur viss ir stabils…

— Jūs varat galvot par to? — iejaucās Kreimers.

Ienāca Bikens un, ērti novietojis savu kaulaino augumu uz laboratorijas sola, ieklausījās strīdā.

— Varējāt nemaz nejautāt, — Raits turpināja. — Jūs apstrādāja Masačūsetsas tehnoloģiskajā institūtā? Mani tāpat Šefīldā. Vai nu tas ir uz labu vai uz ļaunu, varbūt tas nedara man godu, bet es neprotu viltot izmēģinājumu rezultātus. Ne tāpēc, ka mani varētu pieķert, ne tāpēc, ka es to uzskatītu par amorālu rīcību, bet tāpēc, ka tas man radītu zināmu neērtības sajūtu. Es esmu tehnisks lopiņš, man nav ne smakas no smadzeņu vielas, ja jums tīk, bet, pēc manas saprašanas, slikts ir vienīgi tas, kas nav tehniski realizējams.

— Gan es jums kādreiz to pieminēšu, — izmeta Bikens.

Kreimers pamāja ar roku, lai viņš neiejaucas.

— Tikai ne tagad, Bik. Vai jums ir priekšstats?

Bikens pameta ar galvu.

— Es izskaitīju, cik pavisam ir kontraktu par ami-

nostirēnu. To ir vairāk nekā trīssimt. Sī plastmasa atrodama itin visur.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — iejautājās Kreimers.

— Redzat, ja vaina ir materiālā, tad mēs nesam milzīgu atbildību, vai tā nav? — Bikens lēni atbildēja.

— Kāpēc? — savukārt vaicāja Raits. — Mēs izgudrojam plastmasu, mēs izstrādājam tās ražošanas metodiku, mēs pārdodam gan šo metodi, gan pašu materiālu, kas pilnīgi atbilst raksturojumam.

— Jā gan, bet ja nu materiāls patiesi noveco, bet mēs šo īpašību neesam uzķēruši? Sairst izolācija — padomājiet tikai! Jūs zināt, kur to izmanto. Tas ir saistīts ar milzu briesmām. Ja šī defekta dēļ notiek katastrofas, iet bojā cilvēki un mēs kaut ko esam palaiduši garām, tad mums ir jāatbild.

Kreimers piecēlās.