Kad Sleiters bija izgājis piezvanīt pa telefonu, Džerards nožēloja, ka sasaistījies ar šo cilvēku. Gluži tā, it kā būtu akmeni iemetis ezerā: kas zina, cik tālu izplātīsies apļi un ko tie izskalos krastā.
Kad Sleiters atgriezās, viņš jau bija mierīgs.
— Viņš apsolīja pārbaudīt.
— Un vairāk neko? — apjautājās Džerards.
Sleiters paraustīja piecus.
— Vairāk neko. Viņš turpināšot izmeklēšanu. No viņa puses tā laikam ir liela piekāpšanās.
— Bet vai viņš patiešām kaut ko darīs?
— Vispār es domāju, ka darīs. Droši vien iesaistīs Tomu Maijersu. Man šķiet, ka rati ir iekustināti un tagad atliek vienīgi gaidīt, kas tur iznāks.
«Lūk, kā viss tiek darīts šajā zemē,» nodomāja Džerards, izdzerdams viskiju. «Nekādu publisku paziņojumu. Nekādu publikāciju avīzēs, tikai atrodiet īsto cilvēku, īstajā brīdī iečukstiet viņam ausī īsto vārdu, un, ja jums smaida laime, viss būs kārtībā …»
5
Maijerss pagrūda miniatūru vagoniņu uz gaisa spilvena, un tas aizripoja, cik tālu vien atļāva galds. Viņš paskatījās uz Hollandu, kas pie telefona gaidīja atbildi, tad pārlaida skatienu pieminētajai telpai. Pie vienas sienas karājās izbalējusi litogrāfija, uz kuras bija attēlots pirmais pazemes vilciens — lokomotīve izverda dūmus zem augstajām tuneļa velvēm. Otru sienu aizņēma daudzkrāsaina Anglijas karte, kuru gandrīz no vienas vietas klāja aviolīniju tīkls.
Plauktos rindās stāvēja grāmatas ar grūti saprotamiem nosaukumiem: «Metro būves tendenču analītisks apskats», «Pretsakaru teorija un ritošā sastāva cirkulācija». Maijerss vērīgāk paskatījās uz Hollandu. Nabaga vecais Bernards, izskatās gan viņš nomocījies! Par daudz to papīru, nepietiek laika darīt kaut ko sirdij tīkamu un būt radošam … Sieva arī it kā esot slima, varbūt pat pēdējā stundiņa klāt.
Maijerss ieklausījās, ka Hollands errīgi runā pa telefonu:
— Jā … nē, man nav vajadzīga realizācijas nodala … Es lūdzu misteru Hintonu no zinātniskās pētniecības nodaļas. Jā, es gaidīšu. Pateicos.
Viņš nepacietīgi pameta Maijersam ar roku.
Maijerss pasmaidīja.
— Kādam vajadzētu sacerēt rakstu, cik neiespējami ir lielās organizācijās sazināties ar cilvēkiem.
Hollands paskatījās uz augšu.
— Atceros, reiz… Hallo, Hintons? Te runā Bernards Hollands. Jā, jā, pareizi… Mani interesē, vai jums izdevies noskaidrot kaut ko par īssavienojuma cēloņiem. Jauki, un ko tad jūs atradāt? Ļoti interesanti. Bet vai jūs esat pārliecināts? Saprotams… Sakiet man, — vai jūs zināt, kas tad īsti piegādājis stiepli?… Jā, kā tad. — Viņš ar roku aizsedza klausuli. — Meklē … Hallo! Jā, bija … Bet tagad pasakiet man, vai tā bija jauna tipa izolācija — aminosti- rēna izolācija? — Viņš pameta ar galvu Maijersam. — Liels paldies. Piedodiet, ka traucēju. Nākamā sēde otrdien… Labi… jā… Sveiki! — Hollands nolika klausuli. — Kļūme atrasta stieplē, kas bijusi klāta ar aminostirēna izolāciju.
Maijerss pagrūda vagoniņu, ka buferi nošķindēja.
— Uz mata! Viens un viens ir, iespējams, trīs. Kas to ražojis?
Hollands brīdi domāja.
— Ražojusi kompānija «Polytad», plastmasu burvji 110 Eseksas.
Maijerss sadrūma.
— Pazīstu viņus, bet par šī ražojuma tehnoloģiju maz ko zinu. Bet kā tu?
— Arī ne visai daudz. Zinu tikai to, ka aminostirēns ir lēts, nedeg, laika gaitā nezaudē elastīgumu un ka tas piesātināts ar slāpekli. Labs izolācijas materiāls …
— Atcerējos! — Maijerss viņu pārtrauca, — Tas bija Harolda Raita lolojums. Vai tu atceries viņu?
— Kā pa miglu. Garš, skarbs, askētiska rakstura.
— Nu gan tu joko! Man viņš prātā vēl no Sefīldas laikiem. Tur viņš skrēja pakaļ katram sievišķim. Jo- kaini, kad tagad tā paskatās uz viņu — svēts kā mūks, it kā sievieti savu mūžu nebūtu redzējis. Starp citu, ķīmiķis gan viņš ir labs. Vai viņš nepievienojās tam profesionālajam prātvēderam no Mitčemas?
— Taisnība, Kreimera aģentūrai, Kalifornijas tipa iestādei. Noalgo pārdesmit spējīgus aspirantus, radi kompāniju, iekaro tirgu kādā šaurā nozarē, bet pēc tam par dārgu naudu sniedz konsultācijas.
— Šajā gadījumā — par sairtspējīgajām pudelēm.
— «Tropu ekstāze»… Ir nepiemini, mani uzreiz pārņem skaudība. Pamatīgu žūksni viņi dabūja par to. Tagad viņi ošņā, kur vēl varētu nozvejot kādu jaunu ideju.
— Ar aminostirēna patentu un sairtspējīgo pudeli viņiem diez vai ir vajadzība pēc tām.
— Interesanti, cik ātri «Polytad» pāradresēs pretenzijas Kreimeram? — Hollands apdomāja. — Dažreiz, zini, šis darbs man sagādā prieku.
Kreimers nevarēja vien rimties. — Tagad «Polytad» nelaidīs mani vaļā kā ērce.
Viņi saka, tā esot mūsu vaina un lai mēs paši meklējot izeju.
Raits piemiegtām, vienaldzīgām acīm vēroja, kā gar augsto logu aizslīd sniegpārslas.
— Par ko tad mūs galu galā apvaino?
— Pagaidām ne par ko īpašu. Vai zināt par Ailvor- tas katastrofu?
— Esmu lasījis.
— Un par jandāliņu Naitsbridžas ielā?
— Tas, man jāsaka, bija neizbēgams…
— Netērējiet liekus vārdus. Rajonā, kur satiksmi regulēja skaitļotājs, notika liela katastrofa, vai ne?
— Es neredzu…