Mutants-59 plastmasu ēdājs

Šajās neprātīgajās dienās līdzstrādnieku aizrautība gandrīz vai līdzinājās fanātismam. Strādāja bez izņēmuma visi, bieži vien augām naktīm. Visus bija pārņēmis priecīgs satraukums. Neviens netaupīja sevi. Betija kļuva viņiem par māti un virēju, kas pastāvīgi apgādāja visus ar kafiju, ēdamo un viskiju. Kādu vakaru pēc gandrīz divdesmit četras stundas ilgiem nepārtrauktiem eksperimentiem ilgi gaidīto pudeli laida apkārt, bet Kreimers sāka niekoties pie tāfeles, lai izvēlētos jaunajam materiālam nosaukumu. Jo vairāk skurbums sārtoja sejas, jo vieglprātīgāki un piedauzīgāki kļuva priekšlikumi. Kāds ierosināja «Saules mēslus», bet kāds cits lika pretī «Saireni» jeb «Kreimera irstošo daiļavu». Beidzot visi vienojās par «Degronu».

Tad kantorī, ko Kreimers Londonas centrā bija noīrējis kā tirdzniecības pārstāvniecību, notika preses konference, un, lai gan stiprie dzērieni plūda straumēm un žurnālisti drīkstēja uzdot jebkuru jautājumu, viss tomēr bija organizēts tā, lai neviens neaizvestu līdzi ne mazāko izanalizējamo paraugu.

Pēc tam pienāca kārta televīzijas intervijām un populāri zinātniskajām programmām, un, visbeidzot, uz kantori sāka nākt uzņēmēji, kas gribēja sākt degrona trauku ražošanu pēc aģentūras licences.

Kreimers sarīkoja konkurējošajām firmām ūtrupi, kas atstātu kaunā visrūdītāko Bagdades zirgu mijēju, un noslēdza darījumu ar visā zemē pazīstamu bezalkoholisko dzērienu ražotāju, kurš kāroja izgudrot kādu jaunu triku, lai iesmērētu pircējam vīn- skābes un citronskābes, saharīna un krāsas maisījumu ar nekaunīgu etiķeti «Tropu ekstāze».

Firma izvērsa plašu reklāmas kampaņu. Ļaudis pirka to pašu ķīmisko viltojumu jaunā iesaiņojumā tāpēc vien, ka tas izskatījās interesants un jau pati iesaiņojuma atvēršana bija neredzēta nodarbošanās. Simtiem afišu stabu, metro sienas, televīzijas raidījumi un avīzes aicināja visus pirkt «Tropu ekstāzi».

«Dodiet savu ieguldījumu dabas aizsardzībā — dzeriet «Tropu ekstāzi»! Iztukšojiet pudeli, un jūsu acu priekšā tā sairs. Uzlieciet pudeli uz palodzes, un tā aprasinās jūsu dārzu. Jūsu puķes plauks aizvien krāšņākas. Ja jums nav dārza, ielaidiet tukšo pudeli kanalizācijā!»

«Par katrām desmit noraujamām sloksnītēm jūs saņemsiet prēmijas kuponu. Desmit kuponi dod jums iespēju vietējā «Tropu ekstāzes» veikalā izvēlēties jebkuru no simts skaistām dāvanām. Prēmiju kuponu sistēma darbojas tikai līdz mēneša beigām! Pasteidzieties, pasteidzieties!»

Reklāma iestāstīja, un cilvēki pirka. Patīkami bija sajust pirkstos noraujamo sloksnīti…

Simtiem tūkstošu roku visā zemē lēma plastmasu sairšanai, atdeva to atpakaļ zemei, bez jebkādas prātošanas nolaižot ūdeni miljonos tualetes istabu.

«Degrons» kļuva par ikdienišķu vārdu, un ieinteresētie rūpnieki stājās rindā, lai nopirktu licenci tā ražošanai.

Apstākļos, kad pasaule cieta no piesārņošanas, tas bija vilinošs bizness — piedāvāt tādu iesaiņojumu, kas neatstāj nekādus atkritumus. Jau pirmajos deviņos mēnešos Kreimera aģentūra parakstīja četrdesmit septiņus neatkarīgus kontraktus ar iesaiņojuma fabrikantiem. Citus bezalkoholiskus dzērienus, kas bija nosaukti ne mazāk melīgi kā «Tropu ekstāze», arī sāka izlaist sairtspējīgos traukos. Beidzās ar to, ka iejaucās Apkārtējās vides aizsardzības ministrija un lūdza aģentūru pārdot licenci valdībai.

Visi jutās apmierināti: ministri laimīgi smaidīja, bet pa notekcauruļu labirintiem, zem skanīgajām kolektoru velvēm simtiem pilsētās tecēja degrona straumes. Attīrīšanas staciju filtros vairs neiestrēdza parastās plastmasas pudeles. Municipālpadomju priekiem nebija gala. Peļņa plus slavas oreols. Kreimers arī jutās apmierināts.

«Bet ko šī zelta dzīsla ir izdarījusi ar pašu Kreimeru?» domāja Džerards. «Vai tiešām viņa pasaul- vērienīgais zinātnieka skatījums būtu sašaurinājies līdz materiāli ienesīgiem, taču no zinātniskā viedokļa trūcīgiem izgudrojumiem? Bet ja nu atklājas, ka aminostirēnam tomēr piemīt kāds trūkums? Ko tad? Vai dzīsla izsīks? Vai Kreimers atkal pievērsīs savas grupas uzmanību globālām problēmām, domājot par zinātnes nākotni? Bet varbūt aģentūra pajuks?»

Džerardam nāca prātā, kā Kreimers savā laikā bija raizējies par zinātnes nākotni, cik nikni bija uzbrucis tiem, kas sludināja zinātni zinātnes dēļ, un cik kvēli bija vēlējies pievērst zinātnieku uzmanību sociālām problēmām. Viņš salīdzināja agrāko Kreimeru ar tagadējo izdevīguma meklētāju. Kāpēc gan viņš ir tā pārvērties?

Ienāca Betija un nolika uz Džerarda galda avīžu kaudzi.

— Te jums būs galvenās, — viņa sacīja. — Tās ar plikajām dejotājām es neņēmu.

Džerards pasmaidīja.

— Izrādās, ka jūs esat puritāniete.

Betija neatbildēja.

— Aģentūrā neviena cita nav, — viņa pēc brīža ierunājās. — Vai jūs vēl gribēsiet dzert kafiju?

Viņai acīm redzami negribējās vārīt kafiju vienam pašam cilvēkam, turklāt šis cilvēks laboratorijā bija jaunatnācējs.

— Labi jau, labi, — Džerards piekrita, lai gan viņa smaids jau bija kļuvis stīvāks. — Neraizējieties.

Betija izgāja no istabas.