Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Ko jūs ar to gribat teikt? Tas bija komerciāls darījums, pircēji vispirms iepazinās ar preci un tikai tad iegādājās to. Mēs neko neslēpām, viņi tika informēti par visu. Kā vēl mēs varam līdzēt?

— Un tomēr, — uzstāja Bikens, — manuprāt, mūsu pienākums ir rūpīgi pārbaudīt visu 110 jauna.

Kreimers iesmējās.

— Pienākums? Kas tas ir — pienākums? Pret ko? Varbūt mēs turpmāk sauksim jūs nevis par Bikenu, bet par Buhmanu?[3]

Sapratis izsmieklu, Bikens pietvīka aiz dusmām.

— Tas ir pretīgi…

5*

67

— Labi, izlūdzos piedošanu, bet jūs pats mani uz to pamudinājāt. Es tikai gribēju sacīt, ka mēs neesam spējīgi atļauties, es uzsveru — neesam spējīgi veikt

pētniecības darbu visu vietā. Mēs pārdevām metodi tādu, kāda tā bija konkrētā brīdī, rīkojāmies atklāti un neko neslēpjot, nedevām nekādas garantijas, izņemot tās, kas bija reāli noskaidrotas.

— Atļaujiet man satikties un parunāt ar šiem ļaudīm.

— Nē, Bik, neapvainojieties, bet tikai ne jums. Jūs aiziesiet pie viņiem, grēkus nožēlojot, lauzīsiet rokas, un mūs pienaglos pie kauna staba ātrāk, nekā jūs būsiet sācis runāt.

Bikens grasījās iebilst, bet Kreimers jau bija pagriezies pret selektoru un nospiedis taustiņu. Bija dzirdama Betijas balss.

— Vai doktors Džerards tur ir? — jautāja Kreimers.

— Neesmu viņu redzējusi.

— Esiet tik laipna un piezvaniet viņam uz mājām.

Kad iezvanījās telefons, Džerards, noliecies pār kafijas maļamajām dzirnaviņām, ieelpoja tikko samalto pupiņu aromātu.

Dzīvoklī valdīja paša rokām radīts, tomēr izsmalcināts komforts. Dzīvoklim, kas atradās kādā no Kensingtonas kvartāliem virs garāžas, kur tirgojās ar dārgām sacīkšu mašīnām, bija viena plaša zema istaba, vannas istaba un mikroskopiska virtuvīte.

Lakotā parketa grīda dzīvojamā istabā bija pa pusei nosegta ar lielu, baltu, pinkainu paklāju. Gar vienu sienu stiepās no rupja koka darināti plaukti, kas balstījās uz ķieģeļu stabiņiem. Uz plauktiem bija grāmatu grēdas, jūras noapaļoti koka gabali, tumši zaļš zvejas tīkla pludiņš un briesmīga izskata magnetofons. Tā korpuss bija nevis, kā parasts, no pulēta koka, bet no organiskā stikla ar tajā izurbtiem caurumiem. Šajos caurumos rēgojās daudzkrāsainas

iespiestās shēmas. Džerardam šis skats likās skaists.

Pie otras sienas karājās divi skaļruņi, bet pa grīdu bija izmētāti lieli putuplasta kubi, nemākulīgi apsegti ar rupju vilnas audumu. Visā istabā bija tikai viens īsts krēsls, kas Džerardam bija izmaksājis bargu naudu, — pēc slavenā vācu izstādes oriģināla darināta kopija no melnas ādas un zīda atlasa. Istabu ar maigu, izkliedētu gaismu piepildīja pret sienu pagriezti paštaisīti alumīnija gaismekļi. Virtuvi greznoja rūpīgi sakrautas vara kastroļu kaudzes, bundžas ar garšvielām un baismīga virtuves nažu kolekcija pie sienas. Tikko jūtami smaržoja melnie pipari un ķiploki.

Nolicis kafijas dzirnaviņas, Džerards piegāja pie telefona un noņēma klausuli. Viņš izdzirdēja Kreimeru ātri beram:

6

— Jā, tā ir… Aizbrauciet un izdibiniet, kas viņiem uz sirds, bet neuzņemieties nekādas saistības. Viņu ir divi: vienu sauc Hollands, to es nepazīstu, viņš ir no Transporta ministrijas, bet otrs ir Toms Maijerss. No tā tipa, Lūk, sargieties, viņš ir no jūsu tā sauktās vecās gvardes — alus cienītājs ar buldoga purnu… Nūja, nūja… Bet galva viņam uz pleciem ir, domāt viņš prot, tā ka pārāk nebikstiet. Kur? Pagaidiet… Rūpniecības ministrijā, 242. istabā.

Gaiss metro vagonā bija mitrs un sastāvējies, bet nogurušie sezonas biļešu īpašnieki, kas bariem steidzās uz mājām, smaržoja pēc veciem losjoniem un slapjām drānām. Vilciens dārdēdams un klabēdams drāzās pa tuneli, un pasažieri šūpojās no vienas puses uz otru kā kastē stāvus sapakotas lelles. Nokrist viņi nevarēja, jo trūka vietas, turklāt dažus no krišanas sargāja tie laimīgie, kam bija izdevies ieķerties ādas turekļos.

Nevienmērīgais riteņu troksnis gandrīz nomāca vārdus, acis truli blenza kaimiņu plecos.

Garš vīrietis, kurš zemo griestu dēļ bija piespiedis zodu pie krūtīm, veltīgi mēģināja lasīt avīzi «Financial Times», uzlicis to uz tuvākās muguras. Korpulenta dāma, gārdzoši elpodama, kājas iepletusi, stāvēja iepretī pinkainam, bārdainam puisietim, kas bija ērti atgāzies sēdeklī. Viņa niknām acīm urbās jaunajā cilvēkā, bet tas ir nedomāja dot sievietei vietu. Vagona otrā galā jauna māte centās nomierināt savu trokšņa satraukto mazuli.

Samazinājis ātrumu, vilciens čīkstēdams apstājās. Tiklīdz aprāvās riteņu hipnotizējošais ritms, balsis, kas bija pūlējušās pārkliegt dunoņu, uzreiz noklusa līdz mulsiem čukstiem. Piepešs grūdiens — un vagoni atkal sakustējās, lai tūlīt nočīkstēdami apstātos.

Vagonā iestājās svelmīgs, satraucošs klusums.

Ritēja minūte pēc minūtes, un nemierīgie pasažieri sāka šļūkāt kājas. Divas jauniņas kantoristes, iespiestas stūri netālu no durvīm, vienīgi sev pašām zināmu iemeslu dēļ sāka ķiķināt.

Garais vīrietis, ar skaļu čaukstoņu salocījis avīzi, sāka pētīt sludinājumus virs sēdētāju galvām. Viņa uzmanību sevišķi piesaistīja viens no tiem — cik izdevīgi ir pārcelt kantorus ārpus Londonas. Vīrietis ironiski nosmīnēja.