Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Tepat jau ir, — pilnīgi bezkaislīgā balsī sacīja aluķēmu Ve­cais, norādīdams uz telti. Tur zem telts ieejas rēgojas kaut kas, kas atgādināja baltu trauku lupatu. Taču tā izrādijās pūpēžveidīgā Krindona viena pseidopodija, ko tas bija aizmirsis ievilkt teltī, bēgdams no klabiķa.

—   Acīmredzot klabiķis bija viņu pamanijis, — secināja Mež­sargs, paceldams ieeju telti un paluredams iekšā. Ar Krindonu viss bija kārtība. Viņš sēdēja un trīcēja kā apšu lapa, tā ka viņa pseidopodijas nesakarīgi tirinājās.

—     Tas nozīmē tikai vienu, — teica Mežsargs. — Krindons nedrīkst palikt pūpēžveidīgā izskatā, kad mes brauksim pāri Kla­biķu aizai. Mums jau tā jārēķinās, ka klabiķi varētu but nikni. Bet, ja mums vēl būs jaatvaira klabiķu uzbrukumi Krindonam, mēs vispār nekad tur netiksim pāri.

Neizskatījās, ka aluķēmu Vecajam tas patiktu. Viņš, saraucis pieri vienās krunkās, sparīgi domāja, un viņa smailās ausis vieg­lītēm raustījās, kā kustēdamās līdzi domām. Visbeidzot viņš pie­kāpās. — Nu, labi. Uz to bridi viņš atkal atgūs savu parasto izskatu. Bet tikai uz to brīdi un ne mirkli ilgāk, — viņš bargi pie­bilda, kad pūpēžveidīgais Krindons sāka izgrūst sajūsmas pilnus spiedzienus. — Un par kalniem neraizējieties, ceļu es jums pa­rādīšu.

Kad telts bija novākta un visi sasēdušies karietē, Meža Veča salika kopā divus vadiņus, motors ierūcās, un kariete izkustējās. Viņi devās kalnos, aluķēmu Vecajam stāstot, kur jābrauc, un pa­mazām patiešām virzījās kalnā aizvien augstak. Tagad kalni vairs nemaz nelikās tik klinšaini, augsti un nepārvarami. Šur un tur ak­meņainajā nogāzē bija pamanījušies iesakņoties sīki krūmeļi, un arī liela daļa klintsakmeņu bija apsūnojuši vai pārklājušies ar pe­lēcīgi baltiem, spurainiem ķērpjiem. Starp akmeņiem ziedēja vio­letas puķītes, bet dažviet Monika pamanīja pat paris mēness suņu­sēnes.

Viņi brauca ar nolaistu jumtu, un pēc kāda laika kļuva dzir­damas savādas skaņas. Tāda kā dunoņa un šalkoņa.

Arvils tūlīt saausījās. — Kas tas ir? — viņš jautāja, pārliek­damies pāri karietes malai un mēģinādams kaut ko saskatīt.

— Krāčupe, — teica Mežsargs. — Bet tu neko neieraudzīsi, tā vel ir diezgan talu.

Arvils iepleta acis. — Vēl tālu? Bet kāpēc jau tagad tads trok­snis? Debestiņ, — viņš novaidējas un sagumis atsēdas atpakaļ savā vieta.

Acīmredzot Kračupe tiešām bija varena. Jo tuvāk viņi tai naca, jo spēcīgāks kļuva dārdošais troksnis. Arī gaiss kļuva tāds kā vēsāks un mitrāks.

—    Mēs tuvojamies Klabiķu aizai, — paziņoja Mežsargs. — Vajadzētu kaut ko darīt ar Krindonu…

Aluķēmu Vecais saviebās un pieliecies sagrābstīja pūpēžvei- digā Krindona pseidopodiju. Tad viņš uzrāva to uz sēdekļa sev blakus un, nopurpinājis savu sakāmo, uzsita Krindonam pa galvu. Tas atkal sāka stiepties garumā un mainīties, līdz pēc īsa mirkļa uz sēdekļa starp Mežsargu un aluķēmu Veco sēdēja vēl viens aluķēms.

Tostarp dunoņa bija kļuvusi pavisam skaļa, un gaiss nu bija tik mitrs, ka likās, it kā smidzinātu sīks lietutiņš. Klintis, pa ku­rām viņi brauca, bija spīdīgas no slapjuma, un Meža Veča sasprin­gti stūrēja, uzmanīdamās, lai viņi nepaslidetu un neiegāztos kādā aizā.

Pagaidām viņiem abās pusēs vēl aizvien slējās klintis, bet tad tās piepeši beidzās.

Viņi bija izbraukuši līdzenā laukumiņā, kam aiz muguras slējās melna klinšu siena, bet priekšā pletās dziļš, dārdošs tuk­šums, no kura pacēlas balts miglas mākonis. Visi noelsās, un Meža Veča izkāpa no karietes. Pārejie viņai sekoja.

Piegājuši tuvāk tukšuma malai, visi apstājās. Viņi stāvēja pie milzīgi platas un dziļas aizas, kur lejā brāzās zaļgani balta, putās sakulta upe.

—  Paskatieties tur, — cenzdamies pārkliegt drausmīgo trok­sni, bļāva Mežsargs un noradīja pa kreisi.

Visi paraudzījās turp un ieraudzīja milzīgu ūdenskritumu, kas dārdēdams gāzās iekšā aizā. Izrādās, tā arī bija skaņa, ko visi bija izdzirdējuši jau labu laiku iepriekš.

—   Un kur tad klabiķi? — kliedza Ralfs, noslaucīdams slap­jumu no sejas.

Mežsargs pamaja pa labi.

Tur klintis pakapeniski pārgāja aizā, izveidojot it ka terases. Uz tām savas ligzdas bija savijuši, šķiet, tūkstošiem putnu. Lig­zdas bija it visur, un likās dīvaini, ka tās spēj noturēties uz akmeņiem, neiegāžoties trakojošajā upē. Klabiķi tupēja ligzdas, un laiku pa laikam kāds pacēlās spārnos un, parlaidies pāri upei, pazuda starp klintīm.

—   Vai tas ir tas tilts? — kliedza Arvils, norādīdams uz trauslu, šauru tiltiņu, kas, iekārts trosēs, šūpojas pari aizai. Šķita, ka pat ūdenskrituma radītais troksnis spētu to saplosīt driskās.

Ari Meža Veča ar neuzticību aplūkoja tiltu un kaut ko neap­mierināti pie sevis purpinaja.

—   Tas tilts izskatās pēc tāda, kas pats sevi nevar noturēt, — cauri ūdenskrituma dārdoņai auroja Ralfs.

—   Hmm, — ņurdēja Mežsargs. Acīmredzot viņam likās, ka šoreiz Ralfam varētu būt taisnība. Viņš pagājās tuvāk tiltam un uzmanīgi to pakustināja.