Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Nē, taču. Nakšņot upes krastā. Es domāju, ja nu kalnos sākas kāds nogruvums, un upe noslīcina mūs, kamēr mes mierīgi guļam? Vai ja tajā upē dzīvo kāds dofors, kurš ņems un ieraus mus ūdenī, kamēr mēs sēdēsim krastā un makšķerēsim?

Ralfs sašķobītu seju bija lūkojies uz Arvilu, kamēr tas runaja, un tagad ieķiķinājās. — Un ja nu krastā izkāpj milzu forele un nokož mums galvas? Ko tad? — viņš smējās.

Arvils sabozās. — Tu nekad neko neuztver nopietni, — viņš apvainojies teica.

—  Kā nu ne? — atsaucās Ralfs. — Kas gan var būt nopietnāks par milzu forelēm? Tikai baidos, — viņš sērīgi palūkojās uz seklo upīti, — ka šaja upē milzu forelei būtu lemts nelāgs liktenis — viņas galva visu laiku rēgotos virs ūdens, un viņa vienkārši no­slāptu…

Kad Meža Veča bija izlocījusi kājas un arī savas notirpušās rokas, visi sēdās atpakaļ karietē un devās pa līdzenumu uz priekšu. Visa atlikusi dienas daļa tā arī pagāja, braucot gar Balto upi kalnu virzienā.

Ap pusdesmitiem vakarā Meža Veča apturēja karieti un pazi­ņoja, ka ir laiks sliet telti naktij. Mežsargs ar Meža Veču un Ralfu ķērās pie darba, un telts viens divi bija gatava. Kamēr Meža Veča aizgāja sacirst malku ugunskuram no tuvumā augošajiem kārna­jiem kociņiem, Mežsargs ar bērniem devās pamakšķerēt. Vienīgi aluķēmu Vecais ar pūpēžveidīgo Krindonu palika sēžam karietē.

Pelēcīgās, viscaur apmakušās debesis radīja iespaidu, ka ir vēlaka stunda, neka bija patiesībā. Sēžot upes krastā blakus Mež­sargam, kurš bija izmetis makšķeri, Monika klusēdama vērās strauji plūstošajā straumē, no kuras Mežsargs laiku pa laikam izvilka pa zivtelei.

Strauji satumsa, un, kad Mežsargam likās, ka nu viņiem zivju ir gana, bija kļuvis jau pavisam tumšs. Pametuši čalojošo straumi, viņi devas atpakaļ uz telti, kuras priekšā nu dega liels un spilgti oranžs ugunskurs. Uguns radīja mājīguma sajūtu, un visi sapul­cējas tam apkārt, skatīdamies, kā Meža Veča rosās, sagatavodama restes, uz kurām vēlāk izcept zivtiņas.

Nevienam negribējās runāt, un viņi klusēdami noskatījās, kā malka sadeg, pārvērzdamās koši kvēlojošās oglēs, un kā Meža Veča novieto restes virs ugunskura un saliek uz tām zivtiņas. Kad zivis bija gatavas, Arvils jau bija paguvis iesnausties, un, ātri no­tiesājuši vakariņas, visi devās teltī pie miera.

Nākamajā dienā viņi turpināja braucienu, un kalni pie hori­zonta auga aizvien lielāki. Vakarā, kad debesis noskaidrojās, viņi noskatījās, kā kalnos pazūd saule, uz bridi ar savu rožaino gaismu apmirdzēdama melnās klinšu smailes.

Ari trešā diena pagāja, braucot pa līdzenumu, bet trešās die­nas vakarā viņi uzslēja telti jau kalnu pakājē. Kalni slējās virs viņiem kā neparejama melna klints siena, un Arvils jau meta ner­vozus skatienus augšup, meklēdams ceļu, pa kuru augšā varētu tikt kariete. Tāda ceļa nekur gan nemanīja. Diezgan bieži pāri kalniem pārlaidās kāds klabiķis — lielais, melnais putns, kas bez skaņas planēja virs melnajām klintīm, izskatijās visai baisi. Daž­reiz, kad putns nosēdās kalnā virs ceļinieku telts, viņa nagi iz­kustināja nelielus oļus, un tie ripoja lejup, atsizdamies pret telts sienām, par lielām šausmām Arvilam. Zēns tādās reizēs domāja, ka nupat sācies nogruvums.

Nākamajā rītā, iznācis no telts, Mežsargs palūkojās uz kal­niem un paziņoja: — Šodien mēs šķērsosim Klabiķu aizu.

Meža Veča palūkojās uz kalniem, paskatījās uz Mežsargu un pakratīja galvu. — Es nezinu, kur šeit var izbraukt, — viņa sacīja. — Robežkalnus es pazīstu un varu tos šķērsot ka vasarā, tā ziemā, bet šeit es nezinu itin neko.

— Viņai nevajadzēja to teikt tā, ka Arvils var dzirdēt, — Ralfs pačukstēja Monikai.

Un viņam bija taisnība. Arvils pēc Meža Večas paziņojuma izskatījās tā, it kā viņam tikko būtu pavēlēts lēkt dīķi, kas pilns ar izbadējušamies krokodiliem. Atgāzis galvu, viņš ar neslēptām šausmām blenza uz klinšaino kalnu nogāzi.

Tieši tajā brīdī milzīgs, melns klabiķis parādījās virs kalna virsotnes un piķēja lejup pa nogāzi tieši uz vietu, kur stāvēja ceļi­nieki. Viņš šāvās lejup kā dzīva torpēda, tā knābis svilpdams šķēla gaisu, un putns gandrīz ietriecās teltī. Pēdējā brīdī viņš pa­šāvās sāņus un ieķērcies aizlidoja pāri līdzenumam.

—   Debestiņ, — ievaidējās Arvils, kļuvis bāls kā pūpēžveidi- gais.

Arī Monika juta, ka no izbiļa sirds dauzās kā traka, un likās, ka arī pārējie bija ne pa jokam iztrūkušies.

—   Kas tas bija? — jautāja Ruta.

—   Klabiķis, — sacīja Mežsargs un trīsreiz nospļāvās par kreiso plecu.

—    Es zinu, ka tas bija klabiķis, — Ruta pavīpsnāja. — Bet kāpēc tas tā brāzās mums virsū?

—    Nezinu. — Mežsargs paraustīja plecus. — Varbūt tas ir viņa parastais maršruts, lidojot no kalniem, un mēs vienkārši pa- gadījāmies ceļā… Bet varbūt viņš pamanīja tuvumā kādu pūpēž­veidīgo… — Piepeši viņš aptvēra, ko nupat pateicis un iztrūcies paraudzījās apkārt. — Kur Krindons? — viņš izsaucas.