Monika un Dimantu Ciltstēvs

Monika domāja, ka tas ir visai nelāgs priekšlikums. No vie­nas puses, likās pareizi, ka viņi negāja tiltam pāri visi reizē. No otras puses, ja nu ar Meža Veču kaut kas notiek… Viņai pārskrēja drebulis, un viņa palūkojās uz Rutu, Ralfu un Arvilu. Ruta izska- tijas noraizējusies, Arvils bija saviebies tā, it kā Meža Veča patie­šām tikko būtu iegāzusies aizā, bet Ralfs skumji šūpoja galvu.

—  Meža Večai taisnība, — viņš klusām sacīja. — Tā būs vispa­reizāk. Un galu galā Vecais saka, ka kariete tiltam ir tīrais nieks… — Tas gan izklausījās ta, it kā viņš censtos pats sevi mierināt.

Mežsargs labu bridi drūmi klusēja, bet visbeidzot piekrita. Bija skaidrs, ka viņi nevar iztikt bez karietes, tāpēc nevarēja but ne runas par karietes atstāšanu šaja puse.

Visi izkāpa no karietes un vēlreiz piegāja pie aizas malas.

Upe likās vēl negantāka kā pirmīt. Krākdama tā šāvās uz priekšu cauri aizai un likās sastāvēja no vieniem vienīgiem akme­ņiem, atvariem un ūdenskritumiem.

—  Nu, labi, — cauri dārdoņai kliedza Meža Veča, kad visi bija brīdi stāvējuši un ikviens bija iedomājies, ka butu, ja tilts zem viņiem salūztu un viņi lidotu pretim visu iznīcinošajai straumei. — Monika, Ralf, Ruta un Arvil — izņemiet no savām mugur­somām visu lieko un atstajiet tikai to, bez kā nevarētu iztikt, ja pa­liktu vieni paši.

—   Mums tur nekā lieka nav, — atkliedza Monika, atbildē­dama par visiem. — Tās somas ir pavisam vieglas.

—  Tad labi. Nu, tad tā — pa vienam vien saciet iet. Bet kārtīgi turieties pie apmalēm! — viņa sauca nopakaļus, jo bērni jau bija devušies uz tilta pusi.

Ralfs nolēma iet pirmais, drīz aiz viņa ietu Monika, tad Arvils un visbeidzot Ruta. Kad Ralfs spēra pirmos soļus uz tilta, Monika ar Rutu un Arvilu stāvēja un skatījās. Turoties ar abām rokām pie labās apmales, Ralfs paspēra pāris piesardzīgu soļu uz priekšu. Tilts viegli sašūpojās, un tā troses čīkstēja, bet zēns nelikās to ma­nām un turpināja virzīties uz priekšu.

Monika saspringti viņu vēroja un ar izbailēm domāja, ka tūlīt būs jāiet viņai. Ralfs uz tilta pagriezās un, palaidis vaļā labo roku, pamāja Monikai, lai viņa sāk iet. Vēl viņš kaut ko mēģināja saukt, bet troksnis tieši virs pašas aizas bija tāds, ka neko nevareja sa­dzirdēt.

Līdzko Monika uzkāpa uz tilta, viņai noreiba galva. Tilts šū­pojās un gāzelējās, nosvērdamies te uz labo, te kreiso pusi. Mo­nika ieķērās apmalēs, bet tās nelikās daudz drošākas par visu pārējo. Likās, ka kuru katru mirkli tās nokritīs un Monika ielidos krācošās upes dzīlēs.

Viņa pavērās lejup. Aiza tagad likās vel dziļāka, un tālu, tālu lejā krākdama plosījās zaļā straume.

Monika paspēra vēl pāris soļu. Apmale bija slapja, un viņai slīdēja plaukstas. Ari pats tilts bija izmircis, un bija jāuzmanās, lai nepaslīdētu kāja.

Ralfs bija atsācis kustēties, un Monika piespieda sevi neskatī­ties, ko dara viņš, bet koncentrēties tikai uz to, kur spert soli. Tilts bija būvēts no šauriem dēļiem, starp kuriem vietām bija diezgan platas spraugas. Ja tādā spraugā piepeši iespruktu kāja, viņa va­rētu zaudēt līdzsvaru un pārlidot pāri malai. Monika iedomājās par Meža Veču un viņas karieti — nez kā viņa te izbrauks…

Bet domas par Meža Veču acumirklī izgaisa, kad tilts piepeši strauji sašūpojās. Monika ciešāk iekrampējās apmalēs, meklē­dama papildu atbalstu. Tilts neganti zvārojās šurpu turpu, un Monika sakostiem zobiem gaidīja, kad tas atkal atgūs līdzsvaru. Kad viņa jutās daudzmaz droša, ka stāv stingri un nenokritīs, viņa pacēla galvu, lai palūkotos, kā klājas Ralfam.

Viņam labi neklājās, un Monika, zēnu ieraugot, tik tikko neie­kliedzās. Ralfs, ar abām rokām ieķēries apmalēs, šUpojās pari aizas malai. Acīmredzot tilta pēkšņās sašūpošanas brīdī viņam bija paslīdējusi kāja, un viņš bija pāršļūcis pāri malai. Monika ar šaus­mām noskatījās, kā viņš bezpalīdzīgi šūpojas gaisā. Tad viņa lē­nam mēģināja virzīties uz viņa pusi, bet likās, ka viņas pārvietoša­nās atkal iešūpo tiltu, un tas tikai padara Ralfa situāciju vēl grūtāku.

Viņa apstājās.

Ralfs tikmēr mēģināja tikt atpakaļ uz tilta. Viņš uzsvieda uz tilta vienu kāju, ieķīlēja to kādā spraugā un tad uzdabūja uz tilta arī otru kāju. Kādu brīdi viņš palika šādā pozā un atpūtās. Tad viņš saspringa un ielocījās uz tilta arī pats.

Monika atviegloti uzelpoja.

Piepeši pāri krācošajai upei un dārdošajam ūdenskritumam atskanēja kādas griezīgas skaņas. Monika palūkojās augšup un ieraudzīja, ka virs tilta riņķo klabiķis. Met lokus un laiku pa lai­kam ieķērcās. Un tad viņa pamanīja, ka aptuveni tilta vidū uz ap­males sēž vēl viens melnais putns. Droši vien tieši viņš nosēžoties bija sašūpojis tiltu.

No Klabiķu aizas pacēlās vēl viens putns un pievienojās tam, kurš lidoja virs aizas. Tagad Monikai un Ralfam virs galvām riņ­ķoja jau divi klabiķi.

Monikai tas nebūt nepatika. Putni izskatījās visai draudīgi. Likās, ka pagaidām tie vēl nav izšķīrušies, vai Monika un Ralfs ir vai nav viņu ienaidnieki, un bija devušies tādā kā izlūklidojuma.