Monika un Dimantu Ciltstēvs

Monika nosprieda nepievērst putniem uzmanību un uzma­nīgi devās pa tiltu tālāk. Bet, līdzko viņa bija atsākusi kustēties, viens no lidojošajiem putniem, strauji metās lejā un piķēja Moni­kai gar pašu degunu, ar savu melno spārnu galu aizskardams viņas pieri. Monika izbīlī parāvās atpakaļ, tik tikko nepārlido- dama pār tilta malu, kā pirmīt Ralfs.

Putns bija atkal uzšāvies gaisā, bet tajā pašā mirklī atkal me­tās lejup. Šoreiz tas, pašaudamies garām Monikai sprīža attālumā, spalgi ieķērcās meitenei pie pašas auss, un viņa šausmās sastinga. Tikmēr otrs putns bija meties uzbrukumā Ralfam. Pagaidām gan putni tikai lidoja un ķērca, bet Monikai bija nelāgas aizdomas, ka pēc brīža viņi varētu sākt izmantot arī savus knābjus… Viņa sāka drudžaini pārlikt, vai negriezties atpakaļ.

Tieši tobrīd notika kaut kas savāds. Diviem lidojošajiem put­niem bija pievienojušies vel divi — ārkārtīgi milzīgi klabiķi, un tagad tie nolaidās tuvāk Monikai un Ralfam. Taču tie nepikēja un neķērca, bet tikai klusām riņķoja — viens virs Monikas, otrs virs Ralfa. Tas Monikai likās vēl aizdomīgāk, un viņa jau sāka domāt, ko darīt, ja kāds no milzeņiem metisies viņai virsū… Bet putni tikmēr turpināja mest klusus lokus bērniem virs galvām.

Tad viens no pirmītējiem piķētājiem atkal bija nolēmis mes­ties brīdinājuma uzbrukumā Monikai. Bet šoreiz viņš nepaspēja nolaisties necik zemu, kad virs Monikas riņķojošais klabiķis metās viņam virsū. Gaisa atskanēja ķērcieni un spārnu plīkšķēšana, un pāri Monikai aizplivinājās dažas melnas spalvas. Un tad iestājās klusums, un vienīga skaņa bija nemainīgā ūdenskrituma dār­doņa. Monika paraudzījās augšup. Pirmītējais uzklupējs bija pazu­dis, bet milzu klabiķis turpināja riņķot, kā bija riņķojis pirms brīža.

Monika izbrīnīta nosprieda, ka jāizmanto izdeviba, un devās tālāk pāri aizai. Arī Ralfs bija atsācis iet. Šoreiz Monika paguva tikt gandrīz līdz tilta vidum, kad no Klabiķu aizas pacēlās vēl četri putni. Pusceļā viņi sadalījās pa pāriem — viens pāris devās uz Ralfa pusi, otrs — uz Monikas.

Monika atkal apstājās un ciešāk satvēra apmales. Bet klabiķi nebija tikuši pat līdz tiltam, kad abi milzeņi klupa tiem virsū, un spalvas atkal putēja. Pēc mirkļa visi četri klabiķi izpluinīti laidās atpakaļ uz ligzdām, un Monika saprata, ka ceļš atkal ir brīvs. Viņas milzu putns turpināja riņķot viņai virs galvas kā sardzē.

Nu viņa sasniedza tilta otru galu bez neviena uzbrukuma no klabiķu puses. Acīmredzot tie bija nosprieduši, ka nav vērts ielais­ties ar abiem niknajiem milzeņiem…

Sajutusi zem kājām stingru pamatu, Monika sajuta tādu atslā­bumu, ka apsēdās turpat zemē uz slapjās klints un kādu brīdi vienkārši sēdēja aizvērtām acīm. Arī Ralfs sēdēja turpat.

Beidzot Monika piecēlās un palūkojās uz lielajiem, melnajiem putniem, kas vēl arvien riņķoja virs tilta, neļaudami nevienam citam putnam tam tuvoties.

—  Tu redzēji tos? — viņa sauca Ralfam, norādīdama uz put­niem. — Kaut kas dīvains, vai ne?

—   Vai tad tu nesaprati, kas tie ir? — atsaucās Ralfs.

Monika pakratija galvu. — Nē. Kā tu to domā?

—  Tic taču nav nekādi klabiķi! — auroja Ralfs. — Paskaties tur! — Un viņš pamāja uz aizas otru malu.

Monika palūkojās turp. Tur stāvēja tukša Meža Večas kariete, bet tuvāk aizai viena bariņā — Meža Veča, Mežsargs, Ruta un Arvils. Kaut kā pietrūka…

—  Bet kur tad abi aluķēmi?! — iesaucās Monika. — Vai viņi ievēlušies aizā?

Ralfs uz viņu izteiksmīgi paskatījās, un beidzot viņa saprata. Protams! Kā gan viņa bija varējusi aizmirst, ka aluķēmi taču spēj pārvērsties! Acīmredzot tagad viņi bija kļuvuši par milzīgajiem klabiķiem, lai bērni un Mežsargs ar Meža Veču varētu mierīgi tikt pāri tiltam.

Monika iesmējās. Tas taču bija fantastiski! Piepeši viņai likās, ka ar tādām spējām kā aluķēmiem viņi pavisam vienkārši tiks pie dimantu Ciltstēva. Gan jau aluķēmi kaut ko izdomās…

Tikmēr pāri tiltam bija sākuši doties Ruta ar Arvilu. Cieši viņiem pa pēdām sekoja Mežsargs. Klabiķu aiza no ligzdām pacē­lās vairāki putni, bet, izmetuši riņķi turpat virs ligzdām, atgriezās atpakaļ. Monikai bija aizdomas, ka viņi jau ne reizi vien ir izbau­dījuši par klabiķiem pārvērsto aluķēmu knābju cirtienus.

Tikai kad Mežsargs ar Rutu un Arvilu bija tikuši līdz tilta vidum, vairāki klabiķi uzdrošinājās atkal mesties uzbrukumā. Bet viņi netika līdz tiltam, kad abi melnie sargi metās viņiem virsū un pēc pāris mirkļu ilgas plūkšanās, kad knābji klikstēja un melnas spalvas šķīda uz visām pusēm, uzvarētie klabiķi laidās atpakaļ uz ligzdām.

Mežsargs ar bērniem laimīgi sasniedza aizas šo galu, un Mež­sargs metās apkampt Ralfu un Moniku, aiz lielas sajūsmas gan­drīz viņus nožņaugdams.

—  Vai, vai! — viņš skaļi vaimanāja. — Man sirds gandrīz ap­stājās, kad redzēju, ka Ralfs tūlīt ielidos aizā!

—  Man pašam sirds gandrīz apstājās, — Ralfs nomurmināja.