Monika un Dimantu Ciltstēvs

Aluķēmu Vecais aizgāja līdz dīvānam un iezvēlās tajā. Pūpēž- veidigais palika turpat pie durvīm, bez skaņas plātīdams savu mutes spraugu un tirinādams pseidopodijas.

—   Ir nu gan laiciņš, — sacīja aluķēms, noņemdams slapjo cepuri un izgriezdams to. Uz grīdas palika pamatīga peļķe, un Mežsargs ar lupatu to saviebies metās uzslaucit. — Un līst aizvien stiprāk, — Vecais vēl piebilda.

—   Interesanti, kur viņi pavadīja nakti? — Ralfs čukstēja Moni­kai. — Viņi izskatās tā, it kā būtu gulējuši zem klajas debess.

—    Kur gan citur? — atčukstēja Monika. — Nedomāju, ka kāds no mežaļaudīm būtu laidis viņus iekšā pārnakšņot…

Kamēr bērni beidza brokastot, aluķems palika sēžam dīvānā ar aizvērtam acīm. Varēja domāt, ka viņš ir aizsnaudies, bet, līdzko Monika un Ralfs piecēlās no galda, viņa acis bija vaļā, un viņš vaicāja: — Nu kā? Vai esat gatavi ceļam?

—   Gandrīz, — atteica Meža Veča un izstāstīja par ķibeli ar at­slēgu.

—   Nu tad būs karieti jaiedarbina citādi, — noteica aluķēmu Vecais balsī, kas nepieļāva iebildumus.

Meža Veča uzmeta plecos tumši zaļu lietusmēteli, uzrāva pāri izspūrušajai galvai kapuci un, paķērusi no plaukta knaibles un skrūvgriezi, izskrēja ārā lietū. Pēc brītiņa ierūcas karietes motors, un durvīs parādījās slapja Meža Večas galva.

— Kārtībā! — viņa iesaucās. — Varam braukt!

Mežsargs ātri novāca traukus, un visi devās laukā.

Patiešām, nu jau lija spēcīgāk. Debesis bija kļuvušas vēl tum­šākas un virs tālākajiem priežu pakalniem pieņemušas tādu kā melnīgsnēju nokrāsu. Lietus plīkšķēdams gāzās lejup un radīja aizvien jaunas peļķes, no kurām lielākās jau bija saplūdušas kopā mazos ezeriņos.

Monika, Ruta, Ralfs un Arvils pusskriešus metās uz karieti, un Meža Veča uz mirkli pacēla jumtu, lai viņi varētu iekāpt. Viņi ieklupa karietes aizmugurējā sēdekli, mežģīdami kājas ap somu grēdām, un kaut kā nebūt saspiedās, lai varētu apsēsties.

Drīz Meža Veča, Mežsargs, aluķēmu Vecais un pūpēžveidī­gais aizņēma priekšējo sēdekli, un Meža Veča atkal nolaida jumtu. Galu galā pūpēžveidīgais nebija jāņem klēpī nevienam, jo viņš saritinājās kamolā uz grīdas pie aluķēmu Vecā kājām.

Meža Veča pagrieza stūri, un viņi sāka braucienu cauri Mežam un lietum uz Šalkojošo jūru.

Motors, reiz iesilis, turpināja vienmuļi rukt, un lietus dobji plīkšķēja pa karietes plēves jumtu, radīdams braucējos visai mie­gainu sajūtu. Monika pacēla galvu un palūkojās uz caurspīdīgo karietes jumtu — lietus lāses no augšas triecās pret to, sašķīda un notecēja lejup pa sāniem, atstādamas aiz sevis slapjus celiņus. Cauri lietum debesis vairs pat nevarēja saskatīt — tās likās izšķī­dušas un pārvērtušās ūdenī, kas, nespēdams vairs notureties gaisa, gāzās lejup.

Monika palūkojās uz Rutu. Viņa, atspiedusi galvu pret kādu somu sev aiz muguras, gulēja. Arī Arvils, kurš nez ka bija pama­nījies dabūt uz sēdekļa ari kājas, miegā šņāca. Pat Ralfam krita acis ciet, un Monika, nolēmusi aizvērt acis, "lai paskatītos, kā tas būtu", tūlīt aizmiga.

Viņi pamodās tikai ap pulksten vienpadsmitiem, kad Meža Veča rava nost karietes jumtu. Tas neparko negribēja salocīties, ka tam pienāktos, un Meža Veča skaļi šķendējās.

Monika nožāvājās un izberzēja acis. Bija kļuvis nedaudz gai­šāks, un cauri gaiši pelēcīgajām debesīm varēja saskatīt baltu sau­les ripu, kas likās neparasti maza. Vairs nelija tik stipri, kā pirmīt, kaut arī vēl arvien sijājās tada kā sīka migliņa.

—   Kur mēs esam? — Monika jautāja.

Meža Veča uz bridi atravās no spītīgā karietes jumta. — Ak, nezinu, — viņa attrauca. — Kaut kur Mežā… Prasi Mežsargam, viņš ir navigators.

Mežsargs sēdēja blakus Meža Večai, un viņam klēpī bija iz­klāta Meža karte. Rokā viņš turēja kompasu, un tagad, kaut ko pie sevis murminādams, cītīgi ar to darbojās.

—  Mums jacenšas turēties vairāk pa kreisi, — viņš sacīja, glau­dīdams bardu. — Tad pēc pāris dienām mums vajadzētu nonākt pie Klabiķu aizas.

Pa to laiku Meža Večas pulēs bija vainagojušās panākumiem — koka latiņas ar vieglu klikšķi sastiprinājuma vietās saliecās, un jumts salocījās.

Visi izkāpa arā un palūkojās apkārt.

Viņi bija šķērsojuši priežu paugurus, izbraukuši cauri vēl daudziem kilometriem meža, un tagad viņu priekšā pletās līdze­nums. Vietumis apaudzis ar koku puduriem, vietām pavisam kails, tas sniedzās līdz pat kalniem, kas pacēlās virs horizonta. Līdzenumu šķērsoja upe — vietām platāka, vietām šaurāka, bet, kā izskatījās, pavisam sekla. Akmeņainā gultne lika straumei skaļi gausties par to, ka tai jāskrien apkārt katram akmenim, un upe bija pārpilna sīku ūdenskritumiņu un baltu, niknu ūdens virpu- līšu.

—    Balta upe, — teica Mežsargs, pamādams uz upes pusi. — Mums droši vien nāksies nakšņot tās krastā ne reizi vien, un, ja paveiksies, mēs tiksim ari pie forelēm.

—  Vai tas nav bīstami? — vaicāja Arvils, sarauktu pieri lūko­damies uz upi.

—   Kas — bīstami? Foreles, vai? — brīnījās Mežsargs.