Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Tā, tā… — murmināja Mežsargs, braucīdams bārdu un mulsi uzlūkodams karieti. — Jādomā, ka bērni varētu sēdēt aiz­mugurē un mēs ar Meža Veču priekšā… Bet kur tad sēdēs alu­ķēms. ..? Ak, un tad taču paliek vēl tas pūpēžveidīgais… Tas droši vien kādam no berniem būs jāņem klēpī… Varbūt Ralfs…

—    Nekādā gadījumā, — kategoriski noteica Ralfs. — Es neņemšu klēpī pūpēžveidīgo, ir jāizdomā kaut kas cits. Pupežvei- digais ir glums!

—   Muļķības, — attrauca Arvils, — mēs taču viņus ķērām — viņi nav glumi!

Ralfs uz viņu bargi paskatījās. — Es tieši šo te pūpēžveidīgo vēl nesen izvilku no Meža Večas karietes — un viņš bija glums. Glumāks par gliemezi…

—  Varbūt viņš vienkārši ilgu laiku nebija mazgājies, — sprieda Arvils.

Monika un Ruta iespurdzās, bet Ralfs uzmeta Arvilam nicinā­juma pilnu skatienu. — Es nekādā gadījumā neņemšu klēpī pūpēž­veidīgo, — Ralfs atkārtoja, lai visiem būtu pilnīgi skaidrs. — Ja vēlies, — viņš teica Arvilam, — vari viņu ņemt klēpī pats!

—  Nesaprotu, — teica Arvils, nemaz neklausīdamies, ko saka Ralfs, — kāpēc mums visos garajos braucienos jākrāmējas ar pārvērstiem aluķēmiem. Pagājušo reizi tas bija peļu lācītis, tagad pūpēžveidīgais… Dievs vien zina, kas bus nakamreiz…

—   Peļu lācītis bija jauks, — teica Monika. — Un viņš bija lādzīgs, bet Krindons ir negants. Es arī viņu klēpī neņemšu, — meitene paziņoja.

Mežsargs samulsis klausījās viņu strīdā. — Bet kur tad lai mēs viņu liekam? — viņš beidzot jautāja.

—   Piesiesim striķī, lai jož karietei pakaļ, — ierosināja Ralfs.

—  Nē, tas nu gan nekur neder! — Mežsargs iesaucās, jau zau­dēdams pacietību. — Beidziet klīrēties, galu galā, šis nav nekāds izpriecu brauciens!

Visi sadruma, bet tā ari neviens nepieteicās ņemt klēpi Krin­donu.

Kad no priežu pakalniem atskrēja Tinu ar Benu, Monika patei­cās Tinu, ka viņš ar uz mieru parūpēties par suni, kamēr viņi būs projām. Tinu gan par to izskatījās vēl pateicīgāks nekā pati Monika.

Vēlāk, kad Tinu ar Benu jau bija prom, visi sēdēja Mežsarga mājas lielajā istabā un sprieda, ko viņi vēl ir aizmirsuši.

—  Es domāju, man vajadzētu paņemt līdzi bisi, — ieteicās Mežsargs.

—   Kāpēc? — aizdomīgi vaicāja Meža Veča.

—   Nu, tur tomēr būs tie dofori… kas zina…

—   Vai tu taisies uz viņiem šaut? — šausmās iesaucās Meža Veča. — Ko tu viens pats vari iesākt pret visiem doforiem, sazin, cik viņu tur ir — simts, vairāki simti, tūkstotis…? Tu viņus tikai satracinātu, un viņi piebeigtu mūs visus! Nē, nekādu bisi!

—  Pag, pag, — ieteicās Ralfs. — Nav jau tā bise uzreiz jāliek lieta! Bet, manuprāt, Mežsargam taisnība — mums jāpaņem līdzi viss, par ko ir kaut mazākās aizdomas, ka tas var noderēt.

—  Kur mēs nakšņosim? — gribēja zināt Arvils. — Tajā pašā teltī, kur pagājušo reizi?

—  Jā, — attrauca Meža Veča. — Neesmu pa šo laiku iegādā­jusies jaunu.

—   Es negulēšu kopā ar diviem aluķēmiem! — iesaucās Arvils.

Ralfs pavīpsnāja. — It kā tev būtu izvēle, — viņš noteica, un

Arvils sabožas un vairs neteica ne vārda.

—  Sava ziņā, — pēc ieilguša klusuma brīža teica Mežsargs, — tā jums būs laba ekskursija. Mežs tajā pusē, kur mēs brauksim, ļoti atšķiras no tā, ko jūs līdz šim esat redzējuši. Mēģiniet uztvert to kā piedzīvojumu, un gan jau viss būs kārtībā!

Tā viņš teica, mēģinādams visus uzmundrināt, bet Monikai bija aizdomas, ka arī viņam pašam vajadzigs uzmundrinājums. Jaunumi par doforiem Mežsargam un Meža Večai bija nākuši kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, un bija jāpaiet laikam, ka­mēr viņi pie tiem pieradīs. Patiesību sakot, arī Monika pati jutās diezgan nelāgi.

Pēc agrām vakariņām bērni devās lejā uz savām istabām, bet Mežsargs piepeši atcerējās, ka nav iesaiņojis lampiņas, ar ko ap­gaismot ceļu, ja gadījumā iznāktu braukt naktī. Meža Večas puko- šanās pavadīts, viņš uzrīkoja veselu grautiņu, izvandīdams visas atvilktnes un izgāzdams to saturu uz grīdas. Visbeidzot pašas apakšējas atvilktnes dziļumā violetās lampiņas tomēr atradās, un Mežsargs ar uzvarošu "hā!" izvilka grabošo virteni ārā.

—   Un vai laternas tu ieliki? — klusi vaicāja Meža Veča.

Mežsargs uzmeta viņai apjukušu skatienu un tad, ne vārda neteikdams, atkal metās uzbrukuma atvilktnēm.

*  *

Monika pamodās no kaut kāda trokšņa un sākumā nespēja apjēgt, kur īsti atrodas. Likās, ka vēl ir dziļa nakts, un Monika ne­spēja pat īsti atvērt acis, lai noskaidrotu, kas tas par troksni.

Kāds skrēja augšā un lejā pa kāpnēm, noklaudzēja blakus­istabas durvis, un tad kaut kas smags nogāzās uz grīdas.

Ar mokām Monika piespieda sevi atvērt acis un piecelties no gultas. Ruta, klusām šņākdama, joprojām mierīgi gulēja. Monika ieslēdza vitrāžas gaismu un palūkojās pulksteni. I3ija pieci. Acīm­redzot Meža Veča bija piecēlusies, lai pabeigtu iekravāšanos un sešos vini varētu izbraukt.

Monika jau sprieda, vai nelīst atpakaļ gulta un nenosnausties vēl kādu pusstundiņu, kad durvis atspraga vaļā un uz sliekšņa parādījās Meža Veča. Vienā rokā viņa turēja termosu, bet otrā nez kāpēc — sienas pulksteni, kas visu laiku bija karājies virs dīvāna Mežsarga lielajā istabā.