Airi sparīgi kūla ūdeni, un drīz vien laiva iebrauca krasta meldros. Zeni izvilka laivu no ūdens un iestutēja ratos. Zirgs, kas bija izskatījies gaužām aizvainots, ka tik ilgi atstāts viens pats, tagad nepacietīgi dīžājās, gaidīdams, kad varēs doties ceļā.
Tagad, ratos un drošībā, Monika beidzot izstāstīja, ko Viņi ar Ralfu bija piedzīvojuši. Juso un Tinu izskatījās visai neticīgi, un vienīgi Keja bija sajūsmā. Monikai bija aizdomas, ka arī viņa brī- vaja laika, līdzīgi Ralfam, aizraujas ar vampīru grāmatām…
— Bet jums jāapsola, ka nevienam neko nestāstīsiet, — teica
Monika. — Citādi patiešām sāksies šausmīgs ļembasts. Un galu galā — neviens, izņemot pašus kringus, tik un tā nevar neko lietas laba darīt…
— Tātad tagad jūs brauksiet pie tām statujām? — vaicāja Tinu. — Un kā jūs tur tiksiet? Tas ir diezgan tālu.
Monika sadrūma. Acīmredzot tomēr nāksies visu izstāstīt Mežsargam un Meža Vecai. Pat ja izdotos sarunāt ratus ar kādu mežabērnu, viņi taču nevareja tā vienkārši pazust uz nezināmu laiku… Viņa parunāja ar Ralfu, un ari viņš piekrita, ka šoreiz viņiem nekas cits neatliek.
Kad bija izbraukuši no krumaja (šoreiz zirgs paklausīgi rikšoja pa taku) un jau brauca cauri mežam uz maju pusi, garām paša- vās kariete, kas devās uz ezeru. Tajā sēdēja divi mežavlri brūnā apģērbā un zaļām cepurēm ar nagu.
— Kārtības sargi, — klusām noteica Juso, kad kariete brauca viņiem garām. — Esam paspējuši pēdēja bridi…
Kārtības sargi izbrīnīti nolūkojās uz bērnu pilnajiem ratiem, bet Juso bija apklājis laivu ar brezentu, tā ka viņiem nekādas aizdomas neradās. Turklāt viņi pašāvās garām pārāk lielā ātrumā, lai vispār kaut ko pamanītu.
Un tomēr visi atviegloti uzelpoja, kad kārtības sargi bija nozuduši krūmājā. Juso vēl paskubinaja zirdziņu, un viņi turpināja ceļu.
Priežu pakalnu pakājē, turpat, kur Monika ar Ralfu bija iekāpuši, Juso apturēja ratus un viņus izlaida.
— Milzīgs paldies, — teica Monika.
— Nav par ko, — attrauca Juso. — Ja varam vēl kā līdzēt — sakiet. Tas viss taču tomēr ir tik šaušalīgi, — viņš nodrebinājās.
Viņš pamāja, un arī Tinu un Keja, ratiem jau ripojot projām, māja atvadas.
Monika ar Ralfu devās pāri priežu pakalniem uz Mežsarga majas pusi, pa ceļam domādami, ko teiks Mežsargam ar Meža Veču, gadījuma ja viņi jau būs piecēlušies. Kaut arī viņiem bus jāizstasta viss par kringiem un doforiem, tomēr negribēja atzīties, ka vieni paši naktī devušies uz ezeru…
DESMITA NODAĻA Sarunas
Visu nākamo dienu pēc notikumiem bagātās nakts Monika un Ralfs nogulēja. Meža Veča jau sāka raizēties, vai bērni nav saslimuši, bet, kad viņa piespieda viņus izmērīt temperatūru un tā izrādījās pilnīgi normāla, Meža Veču sāka mākt aizdomas.
— Vai tikai viņi pagājušajā naktī nav kaut ko sastrādājuši? — viņa ieminējās Mežsargam.
— Ko niekus! — tas attrauca. — Ja viņi dara blēņas, viņi tas dara visi kopā. Bet neizskatās, ka vēl kādam nāktu miegs.
Patiešām, Ruta ar Ērlu visu dienu pavadīja slidotavā un, mājās pārnākušas, sajūsmā stāstīja par saviem jaunajiem programmas elementiem, par kādiem — Riai nav pat ko sapņot — … Arvils, ignorēdams Meža Večas aizrādījumus, "atceries, kā izgāja Ralfam", mājas priekšā zvilnēja šūpuļtīklā un sauļojās, bet, kad atnāca Tinu, aizgāja viņam līdzi izskraidīties ar Benu.
Ap pieciem pēcpusdienā Monika samiegojusies uzvilkās augšā un palūdza kaut ko ēdamu. Drīz pec tam pamodās ari Ralfs un palīdzēja viņai notiesāt kotletes, kas bija palikušas pāri no pusdienām.
Meža Veča nosprieda, "ja jau viņi ēd, tad ar viņiem viss bus kārtībā" un noteica abiem diagnozi: "vasaras savārgums"…
Savukārt Monika ar Ralfu nolēma pagaidam vēl neko nestāstīt, citādi Meža Veča tūlīt sasaistīs to ar viņu šodienas miegainību un izdarīs secinājumus par pagājušo nakti. Viņa cerēja, ka aluķēmu Vecais neatnāks tieši Šovakar, citādi viņai tomēr viss būs jāatklāj.
Aluķēmu Vecais patiešām neatnāca, un vēlu vakarā Ralfs, Ruta, Arvils un Monika satikās meiteņu istabā, lai apspriestos. Monika bija pastāstījusi Rutai un Arvilam par notikumu jauno pavērsienu, un nu viņi visi kopā sāka risināt jautājumu par trīskrāsu gaismām.
-Žēl, ka mums nav krasaini prožektori, — teica Arvils,
— tad nebūtu nekādu problēmu. Žviks — uzspīdini vienu gaismiņu, žviks — otru, žviks — trešo…
— Nekāds — žviks — tur nevar būt, — Ralfs viņu pārtrauca.
— Tu laikam aizmirsi, ka tikai viena no tam drīkst būt mākslīga — pārējām divām jānāk no dabas.
— Nu, tam jau nevajadzētu būt pārlieku sarežģiti, — domīgi ierunājās Ruta. — Tā dzeltenā gaisma — tā būtu parastā saule, sarkano mēs dabūsim, kad saule rietēs, un tad mums vēl vajadzēs tikai balto. Nu, uzspīdināsim kādu spuldzīti, un viss kārtībā…
— Nē, nē, — iebilda Monika. — Mēs nevaram sākt ar dzelteno gaismu. Mums jāsāk ar sarkano. Un tad mazāk nekā stundas laikā jādabū baltā. Un pēc tam tās pašas stundas laika — dzeltenā. Pat ja mēs ņemtu rietošo sauli, nekāda dzīvā saule tur vairs stundas laikā nesanāktu.