Monika un Dimantu Ciltstēvs

Kad pelni izklīda, kļuva skaidrs, ka krāsni kāds sēž. Kāds, kurš ir daudz par lielu, lai būtu pele… Mežsargs, saraucis uzacis, pieliecās uz krāsns pusi un mēģināja saskatīt labak. Krāsnī tupo­šais bija sastindzis un centās izskatīties pēc iespejas nepamanā- māks — savā ziņā tā ari bija, jo viņš bija tikpat pelēks ka pelni vis­apkārt, un Mežsargam nebija ne jausmas, kas tas ir par zvēru.

Piepeši no pelēkā kunkuļa puses atskanēja tāds kā pīkstiens, un aluķēmu Vecais, izbrīnā iepletis acis, pielēca no divana un te­ciņiem pieskrēja pie krāsns. Tad viņš iešāva tajā vienu roku un, nogrābis tagad jau skaļi pīkstošo radību, izrāva to laukā.

—  Hā! — viņš iebrēcās. — Tā jau es domāju!

Viņš nikni purināja pelēko radījumu, ta ka pelni putēja uz visām pusēm, un Mežsargs pagājās malā, lai nebutu atkal jā­šķauda. Pēc lieluma un formas no krāsns izvilktais atgādināja pū­pēžveidīgo, un, kad lielākā daļa pelnu bija nokratīti, atklājās, ka tā arī ir.

Aluķēmu Vecais, nevērīgi šūpodams pūpežveidlgo aiz vienas pseidopodijas, devās atpakaļ pie pārējiem un tad nosvieda to ista­bas vidu. Dīvaini, tas pat nemetās bēgt, tikai uz vietas želi pīkstēja.

—   Ko tas nozīmē? — bargi jautāja aluķēms, un Mežsargs jau satrūkās, domādams, ka aluķēms pārmet viņam — kāpēc viņš krāsnī tur pūpēžveidīgos. Bet nē, izskatijas, ka aluķēms runā ar pašu pūpēžveidīgo.

—   Kas tie par pekstiņiem? — aluķēms dusmīgi turpināja praš- ņat. — Vai tu neesi vēl gana izpelnījies? Ko tu dari Mežsarga māja?

—   Nezināju, ka ar pūpēžveidigajiem var sarunāties, — Ralfs izbrinits čukstēja Monikai.

—   Nevar jau ari, — attrauca aluķēms, sadzirdējis Ralfa teikto. — Tikai šis nav nekāds pūpēžveidīgais… Vai ne, Krindon?

Monika un pārējie pārsteigti noelsās.

Tātad tas bija Krindons — aluķēms, kurš bija nogrēkojies un kuram tagad par sodu bija jāpavada pieci gadi pūpēžveidīgā izskatā. Krindons bija negants aluķēms, kurš bija ne tikai traucējis Monikai un pārējiem bērniem atdabūt savas vecmāmiņas, bet arī ignorējis aluķēmu Vecā pavēles un pārkāpis dažu labu likumu.

Monika prātoja, nez kas viņam bijis padomā šoreiz un kāpēc viņš tupējis Mežsarga krāsnī.

—   Tas noteikti ir viņš, kas mūs visu laiku izspiegoja, — čuk­stēja Arvils, ieplestām acīm raudzīdamies uz joprojām nošmulēto pūpēžveidīgo.

—   Skaidrs, ka tas ir tas pats, — piekrita Ralfs. — Bet ko viņš grib?

Tieši to aluķēmu Vecais vēl aizvien centās noskaidrot.

—   Ak, tad tu te domā gulēt un pīkstēt, — viņš dusmīgi teica pūpēžveidīgajam. — Neka nebija, draudziņ, tūlīt tu man par visu atbildēsi…

Viņš kaut ko nomurmināja sev zem deguna un tad uzsita pū­pēžveidīgajam pa muguru. Atkal gaisā pacēlās pelnu mākonītis, bet tad notika vēl kas. Pūpēžveidīgais sāka augt lielāks, tā pseidopodi­jas pārvērtās par rokām un kājām, bet galva kļuva aizvien līdzīgāka aluķēma galvai — ar lielajam, smailajām ausīm un iešķībajām acīm. Un tad jau visu priekšā stāvēja īsts aluķēms.

Aluķēmu Vecais norāva no galda galdautu un pasvieda to gluži kailajam Krindonam. Mežsargs saviebās, bet neko neteica.

—  Un tagad runā, — pavēlēja aluķēmu Vecais. — Ko tu šeit darīji, un ko tas viss nozīme?

Krindons sarāvies stāvēja un bailīgi blenza uz aluķēmu Veco. Monika nosprieda, ka šī pusgada laikā, ko viņš pavadījis ka pūpēž­veidīgais, viņš patiesi zaudējis lielu daļu savas bravūras un ne­gantības.

—   Es… ēēē… — stomījās Krindons, bet Vecais viņam uz­brēca.

—   Neīdi, bet runā!

Likās, ka Krindonam runāšana sagādā pūles — kā neka ve­selu pusgadu viņš bija tikai spiedzis un smējies…

—  Es… khmm… khmm…

Aluķēmu Vecais sāka zaudēt pacietību. Viņš piegāja pie Krin- dona un sapurināja to. — Tūlīt pat runā! — viņš tam uzšņaca. — Mums ir svarīgākas lietas, par ko domāt, nav laika ar tevi noņemties stundām ilgi.

—   Es… ēēē… Es zināju, ka tā meitene, — teica Krindons, norādīdams ar pirkstu uz Moniku, — kaut ko dara sakarā ar di­mantu Ciltstēvu… ka viņa spēj darīt vairāk nekā ikviens no mums… Un tad es domāju — ja jau dimantu Ciltstēvs ir pie kringiem, tad agrāk vai vēlāk viņa turp dosies… Un es biju dzir­dējis… ēēē… khmm… — viņš atkal sāka stomīties.

—   Runā! — uzbrēca Vecais.

—   …biju dzirdējis, ka kringi spēj šo to darīt ar domām… Un es nospriedu, ka varbūt viņiem piemīt līdzīga spēja ka mums, ka viņi varētu pārvērst mani atpakaļ par troglodītu…

—   Hā! — ieaurojās Vecais. — Domā, ka viņi tāpat no laba prāta pārvērstu tevi atpakaļ? Vai arī tu biji iecerējis viņiem kaut ko dot pretī, ko? Runā, neģēli!

Krindons sāka tricēt, un Monikai pat sametās viņa žēl.

—   Neko es nebiju iecerejis, itin neko, — viņš vaimanāja. — Es tikai vairs nevarēju izturēt skraidīt apkārt šādā izskatā, kad vienī­gās skaņas, ko tu spēj izdvest, plēš tev pašam ausis pušu un kad jāuzmanās no katra klabiķa, lapsas un pat jenota… Ja jūs zinātu, cik tāda dzīve ir šausmīga…