Monika un Dimantu Ciltstēvs

—    Tfu, — pārbijies nospļāvās Ralfs, kad kartējais pūpēžveidī- gais bija ielecis no kāda priedes zara tieši viņu luktura gaismas apli un tad iespiegdamies meties prom.

—  Kurā vietā īsti mums Tinu un pārējie jāsatiek? — pēc brīža viņš ievaicājās.

—  Tur, kur sākas biezoknis, — teica Monika un paspēra kādu čiekuru. Tas trāpīja pūpēžveidīgajam, kas bija gulējis turpat bla­kus sūnās, un tūlīt atskanēja ārprātīgs spiedziens. Monika salēcās.

—  Biezoknis ir garš, — sacīja Ralfs. — Tieši kurā vietā viņi mūs gaidis?

—  Tiksim līdz biezoknim, un tad jau redzēs, — attrauca Mo­nika. — Gan jau viņi mūs pamanīs pēc luktura gaismas.

Viņi turpināja iet, un kāda krūmā sāka kliegt lēlis. Tas uz­dzina Monikai drebuļus. Putns kliedza tik sērīgi, it ka gribēdams viņiem pavēstīt, ka šis nakts pasākums labu galu neņems.

Beidzot viņi bija šķērsojuši priežu pakalnus un nonāca lidz vietai, kur kā augsta, necaurejama siena melnēja biezoknis. Tikuši līdz tam, Monika ar Ralfu apstājās. Tinu un pārējos nekur ne­manīja.

—   Ko nu? — vaicāja Ralfs. — Stāvam tepat vai paejamies viņiem pretī?

Monika paskatījās pulkstenī.

—  Vēl nav laiks, — viņa teica. — Ir tikai divdesmit pāri divpa­dsmitiem. Es domāju, pagaidīsim tepat, un es atstāšu lukturi degam, lai viņi mūs uzreiz ieraudzītu.

Viņi apsēdas zemē, nolikuši sev blakus somas un lukturi, un sāka gaidīt.

Te valdīja vēl lielāks klusums, un pat pūpēžveidīgo kliedzieni skanēja vairs tikai no attāluma, jo biezokni viņi līda nelabprāt. Ralfs kādu bridi sēdēja mierīgi, bet tad sāka knosīties.

—  Nez kur viņi ir, — viņš murmināja. — Viņiem taču vaja­dzēja jau būt šeit.

—  Pag, kuš! — nočukstēja Monika. — Man šķiet, es kaut ko dzirdu.

Viņi abi apklusa un ieklausījās.

Patiesi, likās, ka viņiem tuvojas kāds troksnis. Monika piece- lās kājās un, ieskatījusies tumsā, pavēcināja gaisā lukturi. Pēc brī­tiņa kļuva redzami rati, kurus, Juso skubināts, vilka mazs, bet spa­rīgs zirdziņš, un ratos sēdēja Tinu un Keja.

—   Hei, — iesaucās Monika. — Mēs jūs jau gaidām.

—   Kāpiet iekšā un brauksim, — teica Juso. — Šis zirgs nav vis tik žigls kā manējais — šoreiz paies ilgāks laiks, iekams tiksim līdz ezeram.

—   Cik ilgs? — satraucās Ralfs. — Mums jāpaspēj līdz asto­ņiem!

—    Pats zinu, — norūca Juso, nodrebinādamies, kā viņš to mēdza darīt. Šoreiz viņam mugurā bija tāds kā maisveidīgs tumšs lietusmētelis, un viņš tajā izskatījās kā uzcirties putnubiedēklis.

Ratiem priekšā slējās lokveidīga kārts, kurā bija iekārts luk­turis, līdzīgs tam, kādus Monikai un Ralfam bija izsniegusi Ērla. Paši rati bija ļoti maziņi, turklāt to lielāko daļu aizņēma laiva, tā ka visi sēdēja cieši saspiedušies. Monika sēdēja blakus Kejai, bet viņa bija satinusies lielā adītā jakā kā kūniņā un, šķiet, snauda.

Zirdziņš lenitiņām klunkurēja uz priekšu, un Juso to pastā­vīgi skubina ja, bet zirgs uz viņa svilpieniem un šmaukstināšanām nekādi nereaģēja. Patiesi, bija pārlieku tumšs, lai varētu aulekšot tāpat kā dienā.

—   Tātad tas viss ir patiesība? — ievaicājās Juso.

—   Kas? — satrūkās Monika, jo bija aizdomājusies.

—   Nu tas, ko Ērla stāstīja par aluķēmiem, dimantiem un tiem… kā viņus sauca…

—   Kringiem, — teica Monika. -Jā.

—   Jā, tas viss tā ir. Diemžēl. Un jācer, ka šonakt mēs ar Ralfu uzzināsim kaut ko vairāk, citādi nav ne jausmas, kā tam dimantu Ciltstēvam tikt klāt.

—    Kā — jūs ar Ralfu? — piepeši iesaucās Tinu, kas līdz šim bija klusējis. — Vai tad Ralfs arī ies kopā ar tevi?

—  Jā, mums likās, ka tā būs drošāk, — atteica Ralfs.

—   Nē, ne, — satraukti murmināja Tinu. — Jāiet man, nevis Ralfam.

—   Kā tā? — Ralfs samulsa.

—   Nu… — Tinu apjuka. — Es tomēr esmu vietējais… tas ir, no Meža… Es labāk pazīstu visu, ar mani būs vēl drošāk!

Ralfam mutes kaktiņi savilkās nodevīgā smaidā, bet Monika nosarka tā, ka pirmo reizi šajā nakti nopriecājās par to, ka ir tik tumšs.

—  Zini, — Ralfs teica Tinu, — vietai, uz kuru mēs dosimies, nav nekāda sakara ar Mežu, un tu tur nekā nevarēsi līdzēt. Un vispār, Monika te ir galvenā, lai tad viņa izvēlas!

Monika samulsusi kaut ko purpināja, līdz beidzot izgrūda "labak lai nāk Ralfs…", Ralfs uzvaroši paskatījās uz Tinu, bet tas tikai kaut ko noburkšķēja zem deguna.

Tālāk viņi brauca klusēdami. Keja gulēja, Tinu un Ralfs arī sāka snauduļot, Juso sarunājās tikai ar zirgu, bet Monika nokāvās ar drūmām domam.

Piepeši kaut kas iekūkojās. Vienreiz un tad otrreiz. Tepat ratos, Monikai blakus. Monika salēcās, bet Tinu un Ralfs uztrūkās no snaudiena un izbrīnīti palūkojās apkārt.

—   Kas tas? — vaicāja Ralfs. — Vai es patiešām dzirdēju dze­guzi vai sapņoju?

—  Es arī dzirdēju dzeguzi, — teica Tinu. — Mēs nevarejām to nosapņot abi.

Tobrīd pamodās Keja un sāka knosīties pa savas milzīgās jakas iekšpusi. Visbeidzot viņa uzvaroši iesaucās un, kaut ko izvilkusi laukā, pacēla to gaisā. — Pulkstenis ir jau divi, — viņa sacīja.

Visi blenza uz priekšmetu, ko viņa turēja rokā. Tā bija koka dzeguze, kas izskatījās gluži ka dzīva. Dzeguzei uz pieres bija mazītiņa ciparnīca un patiešām — pulkstenis rādija divi.