Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Kādas aizdomas? — sapīcis vaicāja Tinu. Negaidītais bļā­viens bija viņu pamatīgi izbiedējis.

—   Akustika, — teica Juso. — Naktī šeit skan vēl labāk nekā dienā. Mums vajadzētu pārcelt vasaras sakšanās svētkus uz nakti — tad tas būtu grandiozs pasākums!

—   Tu aizmirsi, vai? — prasīja Tinu. — Sākot ar pulksten as­toņiem te nebūs vairs nekādu pasākumu — ne grandiozu, ne ne- grandiozu. Ne dienā, ne nakti.

—   Njā, — noņurdēja Juso. — Nu ko, mīlīši! Tad uzrīkosim šeit tādu kā atvadu koncertu, ko? Nāciet šurp labi ātri un ieņemiet vietas. Pulkstenis ir jau pusčetri.

—   Ko? — satrūkās Monika. — Ir jau tik vēls?

—   Nūja, — atbildēja Keja no savas jakas dziļumiem. — Vai dzirdi, kā dzied putni?

Patiesi, no pirmītēja klusuma vairs nebija ne vests. Visriņķī laukumam no biezokņa pilnā balsi skanēja vidžināšana, treļļi un čiepstēšana.

—   Vai tas mus netraucēs? — raizējās Monika. — Varbūt tas kaut kā izjauks tās skaņas, kas vajadzīgas, lai ūdens pazustu?

—   Nē, diez vai, — teica Tinu, ar kurpes purngalu viegli pie- skardamies ūdens virsmai. — Putni taču dzied arī dienā… Man šķiet, diķis uz viņiem nereaģē, varbūt ir jau pieradis.

Tikmēr Juso ar Ralfu noņēmās, uzstādīdami Ērlas doto pro­žektoru.

—   Pag, pag… Tas stāv Šķibi… Paņem nost tur to akmeni… Ja, jā, tagad ir labi.

Juso nospieda lielo, melno pogu, un piepeši viss pielija ar baltu gaismu, kas apspīdēja pat laukumu ieskaujošo koku galot­nes. Meness šķita izdziestam varenās gaismas iespaidā, un diķis parādījās savā viegli zaļganajā toni, ko tas bija atguvis, kad visi apklusuši vēroja vareno prožektoru.

—   Debestiņ, slēdziet taču to ārā! — iesaucās Tinu. — Tūlīt visiem visā Mežā būs skaidrs, ka Tuļu salā kaut kas notiek!

Juso nospieda melno pogu, un gaisma nodzisa.

—   Debestiņ, — vēlreiz teica Tinu. — Vai jūs to nevarat pa­griezt tā, lai tas apgaismotu tikai dīķi, nevis visu pasauli?!

Juso ņēmās pieregulēt prožektoru ar tādu sparu, ka tas krak- šķēja vien, un viņa pūles vainagojās panakumiem. Kad Juso atkal to ieslēdza, tas apspīdēja tikai un vienīgi dīķi.

—   Tā jau ir labak, — noteica Tinu. — Monika, vai tev ir visi tie Ērlas daikti?

Monika sāka rakņaties pa somu un sadabūja korķa jostu un gaisa baloniņu. Arī Ralfs izvilka savējos, un viņi aplika korķa jostas un palīdzēja viens otram piestiprināt uz muguras balo­niņus. Juso, Tinu un Keja stāvēja dīķa malā un bija gatavi dzie­dāšanai.

—   Tātad visiem ir skaidrs, kas mums jādzied, ja? — Juso vēl noprasīja, un Tinu ar Keju piekrītoši pamāja. — Jūs vēl tajā dīķi nelieniet, labi? — Juso teica Monikai ar Ralfu. — Paskatīsimies, vai viss ir, kā nākas.

—   Skaidrs, ja jau ūdens atkal pazudīs tikai uz trešdaļu sekun­des, mēs nemaz nepagusim tur ielīst, — teica Ralfs.

Juso pacēla rokas, un nākamajā mirklī viņi visi trīs sāka dzie­dāt. Laikam viņi bija nolēmuši sakt ar kādiem pāris akordiem pirms vajadzīgā fragmenta — Ralfs sarauktu pieri klausījās un gaidīja, kad beidzot atskanēs vajadzīgās skaņas. Un tad jau tās nāca. Keja apklusa, bet Juso sāka zemā balsī dūkt tādu kā "ēēēē". Arī Tinu vilka to pašu "ēēē", bet viņa balss bija krietni smalkāka. Un pēc paris sekundēm iedziedājās Keja tik augsta un skanīgā balsī, ka pat putni uz bridi apklusa un ieklausījās. Taču viņa šaja augstajā tonī dziedāja tikai divas sekundes, tad viņas balss it kā salūza, un viņa turpināja ar vel sarežģītākām variācijām, kamēr Juso ar Tinu turpināja savus divbalsīgos "ēēē".

Taču dīķim nekādas sarežģītas variācijas nebija vajadzīgas. Ūdens bija izgaisis tikai tobrīd, kad Keja bija sākusi dziedāt, bet, līdzko viņa turpināja dziedāt citā toņkārtā, ūdens no jauna parā­dījās.

Tagad Tinu un Juso apklusa, un sapratusi, ka viņi vairs ne­dzied, apklusa ari Keja.

—   Nu? — jautāja Juso. — Vai viss kārtībā?

—   Kā to lai ņem, — teica Ralfs. — Ūdens, protams, pazūd, bet uz tik īsu mirkli, ka mēs it neko nevaram paspēt izdarīt.

—   Tad mēģināsim vēlreiz, — apņēmīgi noteica Juso un sapuri- naja mētelīti tā, it kā tas būtu tas, kuram vajadzīgs uzmundrinā­jums.

Viņi atsāka dziedāt, bet arī šoreiz atkārtojās tas pats. Ūdens atkal pazuda uz tikko manāmu sekundes daļu…

Juso, kas dziedot nebija no dīķa nolaidis ne acu, tūlīt izlēca priekšā un sāka raustīties.

—    Nē, nē, nē! — viņš sauca, kratīdams garas rokas te pret Keju, te pret Tinu. — Tas nekur neder! Jūs taču paši redzējāt, ka tas ūdens momentā paradās atkal! Mums jāizdomā kaut kas cits.

—   Kas cits? — vaicāja Tinu.

Keja nožāvājās.

—   Keja, nežāvājies, pasaki labāk, vai tu vari noturēt to toni ilgāk? — prasija Juso, kā maitasputns izstiepis kaklu uz mazās meitenītes pusi.

Keja, kas jau bija paspējusi atkal satuntuļoties savā siltajā jakā, miegaini palūkojās uz Juso.

—   Kuru toni? — viņa jautāja.

—   Kuru, kuru! — Juso sauca, nepacietībā lēkādams. — Nu to, ar kuru tu sāc! Pamēģini pavilkt to ilgāk.

Keja paraustīja plecus, Juso aizbrāzās atpakaļ pie viņas un Tinu, un viņi atkal ņēmās dziedāt, šoreiz ūdens neizgaisa vispār, lai cik ilgi Keja vilka savu augsto toņkārtu.