Monika un Dimantu Ciltstēvs

Vienmuļie airu šļaksti un laivas līganā šūpošanās uzdzina Monikai miegu, un viņa, iespiedusi zodu plaukstās, iesnaudās…

Viņa pamodās tikai tad, kad laiva viegli noraustījās, at­duroties pret salas krastu. Izstaipījusies Monika izberzēja miegu no acīm un paņēma savu lukturi.

Juso jau bija izkāpis un patlaban piesēja laivu. Ralfs ar Tinu ari rausās ārā no laivas, bet Keja vēl aizvien gulēja. Monika viegli viņu iebukņīja, un meitene pamodās.

—  A, vai tad jau esam atbraukuši? — viņa miegaini jautāja un nožāvājās.

—   Esam klāt! — no krasta sauca Juso. — Kāpiet nu ārā!

Monika izkāpa, un Juso izcēla Keju, kas bija tik sīciņa un viegliņa kā kaķēns.

Biezoknis, kuram viņiem bija jāiet cauri, likās kā melna vien­laidu siena. Ralfs neuzticīgi uz to lūkojas un tad noprasīja Juso, vai viņš zina ceļu.

Juso, plecos ierautu galvu, izbrīniti paskatījās uz Ralfu, un viņa motelis atkal sāka raustīties.

—   Mīļais cilvēk, — viņš teica Ralfam. — Savos sešpadsmit gados esmu pabijis uz šis salas vismaz sešsimt reižu. Un tu man vel jautā, vai es zinot ceļu! Šim mežiņam es varētu iziet cauri pat aizsietam acīm, kur nu vēl tik gaišā naktī kā šī!

Ralfs kaut ko norūca, kas izklausījās kā "cerēsim, ka tā arī būs", un, augstu pacēlis lukturi, ņēmās aplūkot biezokni. Ari Mo­nika pienāca tuvāk un uzspīdināja savu lukturīti.

Lukturu gaisma atdūrās pret biezokni kā pret sienu. Koku un krūmu zaru mudžeklis atgādināja nesakarīgu žogu pinumu, kuru vēl pēc tam ar tikliem cauraudis jucekligs zirneklis — šeit nema­nīja nevienas pašas spraudziņas, nemaz nerunājot par caurumu, pa kuru varētu izlīst cilvēks.

Bet Juso, šķiet, tas nemaz nesatrauca. Kamēr Ralfs sarauktu pieri pētīja biezokni, viņš, lukturi vicinādams, raitā soli devās gar biezokņa malu projām. Un tad vienā mirkli viņš bija pazudis.

Monika satrūkās un iebakstīja Ralfam mugurā. Viņš ap­griežas un, Juso neieraudzījis, sāka satraukti klaigāt.

—   Nu, kur jūs palikāt? — Juso galva piepeši parādījās no biezokņa pāris metru tālāk. Galvai sekoja lukturis, ko Juso iespīdi- nāja Ralfam tieši sejā. Viņš samiedza acis un pakāpās nostāk.

Tinu pazuda biezoknī tajā vieta, kur pirms brīža bija rēgoju­sies Juso galva, un tad viņam pievienojās Keja. Ralfs ar Moniku palika stāvam un apjukuši lūkojās uz biezokni. Monika pie labā­kās gribas novarēja iedomāties, pa kurieni tur varētu ielīst.

Tad tieši tajā vietā, uz kuru viņa bija skatījusies, iemirdzējās kaut kas dzeltens, kas pārvērtās par lukturi, un lukturim sekoja Juso galva.

—   Ko jūs tur darāt? — viņš apjucis jautāja. — Kāpēc nenākat?

Monika samulsusi paraudzījās uz Ralfu un tad, paraustījusi plecus, paspēra soli iekšā biezoknī. Zari, kas likās samudžināju- šies necaurejamā tīklā, itin viegli pašķīrās, Monikai ejot tiem cauri, un jau nākamajā mirklī viņa stāvēja blakus Juso, Tinu un Kejai.

Pēc mirkļa viņiem blakus paradijās arī Ralfs.

— Tas ir tikai tumsas iespaids, — paskaidroja Tinu. — Patie­sībā te nav nekāds dižais biezoknis, un, ja vēl zina, kur jāiet, tas vispār ir tirais nieks.

Viņi devās uz priekšu — Juso pirmais, tad Tinu ar Keju un visbeidzot — Ralfs un Monika. Lukturis tik tikko spēja izgaismot ceļu zem kājām, tālāk gaisma sapinās zaros un noslāpa. Tomēr Juso tik labi zināja, kur jāiet, ka viņam, šķiet, gaisma vispār nebija vajadzīga. Viņš nevērīgi švinkāja lukturi, gluži intuitīvi kapdams pāri saknēm un izvairīdamies no kritušo koku stumbriem.

Laiku pa laikam atskanēja tādas skaņas, it kā kaut kas liels lauztos cauri biezoknim — zari lūza un lapas čaukstēja. Bet Juso paskaidroja, ka tie ir tikai sikspārņi, kas mūk no lukturu gaismas.

Viņi gāja un gāja. Juso laiku pa laikam nodrebinājās, un tad kāds no bali spīdošajiem naktstauriņiem, kas bija pamanījies no­laisties uz viņa mēteļa, iztrūcies pacēlās spārnos un aizplivinājās projām kā vēja nesta zīdpapīra plēksnīte.

Tinu gāja, zem deguna svilpodams un rokas bikšu kabatās sabāzis, bet viņam pa pēdām klunkurēja mazā Keja, tik tikko sa­manāma savā milzīgajā, adītajā aitvilnas jaka. Ralfs un Monika centās neatpalikt, un viņu lukturu gaisma saplūda ar Tinu nestā luktura kustigo, dzelteno apli.

Monika atviegloti uzelpoja, kad viņi beidzot iznāca no bie­zokņa. Visu ceļu viņa bija baidījusies uzskriet virsū kādam no milzu sikspārņiem ar sarkanajām acīm. Kādam, kurš būtu gana vecs un negants, lai nevis muktu no lukturu gaismas, bet gan apņēmīgi statos tai pretī…

Centrālais laukums bija kā līdzens melns tukšums, kura vidū spīdēja Atskaņu dīķa acs. Apaļais mēness disks likās pakārts pie debesīm tieši virs paša dīķa un spoguļojās tajā, pētīdams tumšos pleķus savā vaigā.

—   Nez vai mēness Zemei un Mežam ir kopīgs, vai ari tie ir divi… — Monika skaļi domāja, vērodama mēness plankumus. Viņa mēģināja atcerēties, kādi tie izskatījās, raugoties no Zemes.

Juso bija pilnīgi vienalga, vai Zemei un Mežam meness ir ko­pīgs vai arī tie ir atšķirīgi. Piegājis pie dīķa, viņš nosvieda zemē lukturi un nelabā balsī iebļāvās.

Visi salēcās.

—   Ā, — apmierināti noteica Juso. — Man jau bija tādas aizdo­mas.