Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Vai tu nevarētu aiziet līdz kioskam un nopirkt vēl kādu avīzi? — vecmāmiņa lūdza vectēvam, kad ari viņi bija paēduši. — Būtu interesanti palasīt, ko par to saka citi.

—   Nu, ja tu tā vēlies… — Vectēvs piecēlās no galda. — Jāiet vien būs.

Viņš aizgāja uz istabu pēc naudasmaka, un pēc brītiņa no­klaudzēja durvis, vectēvam aizejot.

Vecmāmiņa pa galvu, pa kaklu aizmetās uz Monikas istabu.

—   Ātrāk, ātrāk! — viņa sauca, iebrāzdamas istabā, kur Mo­nika jau vilka somai ciet rāvējslēdzēju. — Tikko kā aizsūtīju vec­tēvu pēc avīzes — mums jādabū tevi prom, iekams viņš nav atpa­kaļ!

—   Nu, tas vis nebūs atkarīgs no manis… — norūca Monika. Viņa vēl arvien nezināja, cikos Meža Veča gatavojas viņu uzņemt Mežā.

—   Ātri, ātri! — sauca vecmāmiņa. — Ben, vai tu esi gatavs lielajam ceļojumam?

Bens pielēca kājās un, līksmi ierējies, paluncināja asti. Visi likās satraukti, un suņa intuīcija viņam sacīja, ka tūlīt te notiks kaut kas interesants.

Bet tad vecmāmiņa aizbrāzās uz vannas istabu, Monika ar visu somu metās viņai pakaļ, un suņa sajūsma noplaka. Viņam riebās vannas istaba, jo tajā viņam ne reizi vien bija nācies izbau­dīt šaušalīgas, slapjas ūdens šaltis, ko sauca par dušu. Agrāk vis­maz vannas istaba bija zaļais gumijas krokodils, ko tik labi varēja kodīt, bet tagad tas bija pazudis… Bija palikusi tikai ienīstā duša.

Bens rūca un, apsēdies uz grīdas, gribēja palikt istabā.

—  Ak, nu nāc taču! — nepacietīgi sauca Monika un, sagrābusi suni aiz kakla siksnas, aizvilka sev līdzi. Bens protestēdams ņur­dēja, bet tas neko nelīdzēja.

—   Fū! — atviegloti izdvesa Monika, kad suns beidzot bija iedabūts vannas istabā, un durvis bija ciet.

—   Vai tu tagad iesi vanna? — jautāja vecmāmiņa.

Monika brīdi domāja. *

—  Nē, laikam ne. Es nemaz nezinu, vai Meža Veča ir tur, viņā galā. Vispirms palaidīšu ūdeni tāpat un paskatīšos…

—  Tev tas jādara veikli, — sacīja vecāmāte, nervozi palūko­damās uz durvīm. — Kuru katru brīdi var pārnākt vectēvs, un es nevaru viņu sūtīt pēc avīzēm ik pa piecām minūtēm…

Monika atgrieza krānu, un vannā ar troksni sāka tecēt ūdens. Vannas caurumu Monika atstāja neaizbāztu, un ūdens, kas ieplūda vannā, gandrīz tajā pašā mirklī arī aiztecēja.

Monika saspringti vēroja vannas caurumu. No pieredzes viņa zināja — ja Meža Veča būs gatava viņus uzņemt, ūdens pie van­nas cauruma savērpsies virpulī un aizraus sev līdzi visu, kas to­brīd atradīsies vannā.

Taču ūdens mierīgi plūda melnajā vannas cauruma. Bens ne­apmierināts gulēja uz grīdas un klusām rūca.

Monika iesvieda vannā somu, lai tā nebūtu jātur rokās. Soma tomēr bija padevusies diezgan smaga.

Tajā brīdī ūdens pie vannas cauruma iešņācās, uzsvieda gaisā niknu mutuli un pazuda kanalizācijā.

—  Ahā! — iesaucās Monika.

—  Varbūt vajag atgriezt krānu vēl vairāk? — ieminējās vec­māmiņa.

Monika tā arī izdarīja, un ūdens sāka gāzties vannā ar div­kāršu sparu. Ap vannas caurumu sagriezās šņācošs ūdens virpu­lis, un soma skrapšķēdama sāka slīdēt uz vannas cauruma pusi.

—   Ir! — Monika iekliedzās un sagrāba Bena kakla siksnu. Suns iesmilkstējās, bet tad vecmāmiņa sāka viņu stumt no pakaļ­gala, un viņš padevās. Līdzko Monika un Bens bija vannā, soma ar blarkšķi pazuda caurumā.

Kādu brīdi bija miers, bet tad virpulis sagriezās no jauna.

Bens gribēja izrauties, bet Monika bija viņu nogrābusi pārak cieši.

—   Drīz tiksimies! — Monika uzsauca vecmāmiņai, juzdama, ka vannas caurums velk viņu uz savu pusi.

—   Vēlākais, pēc četrām dienām, — atgādināja vecmāmiņa. Monika ar suni nozuda, un vecmāmiņa, aizgriezusi krānu,

devās ārā no vannas istabas. Tajā brīdi pa durvīm ienāca vectēvs ar veselu kaudzi avīžu.

—  Šo tev pietiks visam vakaram un vēl rītritam, — viņš smē­jās. — Kur tad Monika?

—   Ā, Monika lika tev pateikt sveikas. Viņi abi ar Benu jau aizsteidzās, — vecmāmiņa sacīja.

—  Tiešām? Dīvaini gan… Kā es viņus varēju palaist garām? Mums taču vajadzēja pa ceļam satikties…

—   Nelauzi par to galvu un labāk dod šurp tas avīzes! — līksmi uzsauca vecmāmiņa un paķēra no vectēva avīžu kaudzīti, lai uzzinātu šo to vairāk par neparasto dimantu piepludumu…

OTRĀ NODAĻA KTSTA T-A

Ai— iebrecas Monika, nokrītot zeme un ap­dauzot sānus.

Gandrīz vienlaikus atskanēja Bena aprautais kauciens, un suns nobūkšķēja viņai blakus.

—  Kas te… — apjukusi ieteicās Monika un paraudzījās apkārt.

Viņa bija Mežā, un viņas soma un suns tāpat. Visapkārt bija

priedēm apauguši sūnaini pauguri, bet aizmugurē slējās Mež­sarga māja. Tā izskatījās tāda pati kā pirms pusgada, kad Monika to bija redzējusi pēdējoreiz, tikai sarkanais dakstiņu jumts likās apsūnojis vēl vairāk.

—   Ak vai, piedod! — kāds sauca, un Monika atskatījās. Uz viņas pusi skrēja Meža Veča, un garie brūnie svārki pinās viņai pa kājām. Pieskrējusi viņa apkampa Moniku un skaļi nobučoja uz abiem vaigiem. Tad viņa tāpat apskāva un nobučoja Benu, kurš par tik lielu uzmanības izrādīšanu likās gluži apjucis.

—   Vai Ruta un pārējie ir jau klāt? — Monika vaicāja.