Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Kā tad! Sēž pie Mežsarga un mielojas ar plānajām pan­kūkām. — Tad viņa nedaudz pieklusināja balsi: — Un vēl viņš viņiem stāsta, kas te pēdējā laikā noticis…

Vienu brīdi Monika apmulsa. — Kas tad te tāds ir noticas?

^AU!

—   Kā? — Meža Veča sašutusi iesaucās. — Vai tad tu neko nezini? Mežsargs taču solīja uzrakstīt tev vēstuli! Tā jau es do­māju — nevajadzēja uz viņu paļauties, vajadzēja pašai tev visu izstāstīt…

—   Ā, tu domā par tiem aluķēmiem un dimantu Ciltstēvu, — Monika atjēdzās. —Jā, jā, viņš man par to rakstīja.

Lēnām viņas bija sākušas doties uz Mežsarga mājas pusi.

—   Man nepatīk tas, kas te notiek, — Meža Veča sacīja, drūmi kratīdama galvu. — Ja aluķēmiem kaut kas ir vajadzīgs, tas no­teikti nevar būt nekas labs… Un tagad, kad tu esi klāt, viņi tev mieru neliks. Aluķēmi nerimsies, iekams nebūs savu dabūjuši. Varbūt man vajadzētu tevi šodien pat sūtīt atpakaļ…

—   Nu, nē, — iebilda Monika. — Vispirms vajadzētu noskaid­rot, par ko īsti ir runa. Var būt, ka tas tiešām ir kaut kas ārkārtīgi svarīgs.

—   Aluķēmiem jau nu noteikti, — Meža Veča pavīpsnādama atteica.

Viņas bija pienākušas pie mājas, un Meža Veča atvēra durvis, Moniku palaizdama pa priekšu. Arī Bens nekavējoties iespruka iekšā un, asti luncinādams, metās pie galda, pie kura sēdēja divi zēni un meitene.

Meitenei bija pusgari, taisni un gaiši mati, un viņa, ieraudzī­jusi Moniku, pielēca kājās un priecīgi metās viņai pretī.

—   Ruta! Tu jau sen šeit? — līksmi smaidīdama, sauca Monika un apsveicinājās ar draudzeni.

—   Mēs ar Arvilu ieradāmies pirms kādas stundas, — Ruta sacīja. — Bet Ralfs esot ieradies no paša rīta.

—   Jā, — teica zēns ar tumšajiem, cirtainajiem matiem un ne­bēdnīgu dzirksti brūnajās acīs. — Kā es pēc brokastīm paņēmu rokās grāmatu, tā atjēdzos šeit. Un tad man bija jādodas atpakaļ, lai paķertu somu.

—   Nu, es taču nevareju zināt, kurā brīdi katrs no jums bus gatavs ceļam, — kā taisnojoties sacīja Meža Veča. — Sā vai tā — nu jūs visi esat klāt, un cerams, ka šoreiz šeit būs mierīgāk nekā pirms pusgada.

—   Nu, nevar zināt, — sacīja Ralfs. Acīmredzot Mežsargs bija paspējis jau kaut ko izstāstīt. — Ja aluķēmi grib, lai Monika skatās ar savu Aci, tad viņiem kaut kas ir aiz ādas. Un, ja tam ir saistība ar dimantu Ciltstēvu, tad tas ir nopietni.

—   Tā ir, — piekrita Monika, apsēzdamās pie galda un uzlik­dama sev uz šķīvja pankūkas.

Kādu brīdi visi klusām čāpstināja.

—   Kā tavas vistas? — Monika vaicāja Meža Večai. — Vai visas noķēri?

—   Trīspadsmit, — drūmi noteica Meža Veča. — Divas aiz- spruka, un varu derēt, ka viņas iespruks jenotiem tieši nagos.

—   Kur tad jenots? — Monika jautāja, kad bija uzmanīgi pa- raudzījusies visapkārt.

—   Kāds vēl jenots? — īgni noprasīja Meža Veča. — Es ļoti ceru, ka te nav neviena jenota. Vai tad Mežsargs atkal rīko jeno­tiem atvērto durvju dienu?

—   Ko? — nesaprata Monika. — Nē, es domāju Rutas jenotu.

—  Ak tā, — teica Meža Veča un nicīgi pavīpsnāja.

—   Es viņu atstāju mājās, — sacīja Ruta. — Tāpat kā Ralfs savu žurku.

—  Šinšillu, — izlaboja Ralfs.

Arī viņš pagājušajā reizē bija ticis pie sava zvēra — milzīgas šinšillas. Ralfu kaitinādami, visi pārējie šinšillu arvien sauca par žurku, bet Ralfs neapnicis ņēmās atgādināt, ka "tā nav nekada žurka".

—   Kādēļ tu to neņēmi līdzi? — Monika pajautāja.

—   Nu, — mulsi sacīja Ralfs. — Vispirms jau te dažiem ne­patīk visādi zvēri… — to teikdams, viņš paglūnēja uz Meža Veču.

—   Man nav nekas pret šinšillu, — iebilda Meža Veča. — Jūs ļoti labi zināt, ka es neciešu tikai jenotus.

—    Un, otrkārt, — nelicies dzirdam Meža Večas piezīmi, turpināja Ralfs, — viņa kļūst pārlieku liela…

—   Ej nu! — Meža Veča sajūsmināta iesmējās. — Viņa jau to­reiz bija gandrīz Bena augumā — kāda tad viņa ir tagad?

—   Lielāka, — klusām noteica Ralfs un, nodūris skatienu, pie­vērsa nedalītu uzmanību savai atlikušajai pankūkai.

Meža Veča ķiķināja.

—  Es taču uzreiz teicu, ka ar to šinšillu kaut kas nav kārtībā… Un Mežsargs vēl mēģināja ieskaidrot, ka viņa vienkārši ir — padevusies nedaudz lielāka. Nevar zināt, — viņa sacīja Ralfam, — kad viņa vispār pārstās augt! Viņa taču var izaugt tik liela kā zirgs!

No ta, kā Ralfs nosarka, visiem radās aizdomas, ka Meža Veča nav tālu no patiesības. Nu jau ķiķināja arī visi parejie.

—   Kā iet Ērlai? — pēc brītiņa jautāja Ruta.

Ērla bija mežabērns, un viņas ar Rutu bija kļuvušas labas draudzenes, jo abas bija dedzīgas daiļslidotājas. Ruta slidoja tik labi, ka mežabērnu sacensības bija ieguvusi pirmo vietu, apstei­dzot vietējo čempioni — Riu. Kā papildinājumu balvai Ruta bija ieguvusi arī tiesības izmantot slidotavu saviem treniņiem un tagad nevarēja vien sagaidīt, kad varēs to darīt.

—  Ak, jādomā, ka labi, — noteica Mežsargs, atbildot uz Rutas jautājumu. — Viņa bija atnākusi pirms kādas nedēļas, lai noskaid­rotu, vai jūs pirmajā jūnijā būsiet šeit.

—  Klausies, ko tas aluķēms vel sacīja? — Monika gribēja zi­nāt. — Vai viņš teica, kad atkal atnāks?