Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Vecmāmiņai gan mēs neko neteiksim, — Monika piekodi­nāja Benam. Tas par atbildi kaut ko noņurdēja. — Ar vecmāmi­ņām jābūt ļoti piesardzīgiem, citādi var palikt mājās uz mūžīgiem laikiem.

Koridorā iezvanījās telefons. Kāds pacēla klausuli, un zvans apklusa. Pēc brītiņa bija dzirdami soļi, un durvis pabāza galvu vecmāmiņa.

—   Monika, tev zvana, — viņa sacīja.

—   Kas? — jautāja Monika, žigli iegrūzdama galda atvilktnē koka jenotu un abas vēstules.

—  Nezinu. Kaut kāda meitene.

Monika izgāja koridorā un paņēma klausuli.

—  Hallo!

—  Hallo, Monika? Te Ruta.

—   Ā, Ruta, — sveiki! Kā tev iet? — priecīgi atsaucās Monika. Pusgada laikā, ko bērni bija pavadījuši Mežā, viņi bija cieši sa­draudzējušies. Taču, kā par spīti, visi, izņemot Rutu ar Arvilu, dzīvoja dažādās pilsētās un kopš atgriešanās no Meža nebija tikušies. Laiku pa laikam viņi sazvanijas, un visi kā viens nevareja sagaidīt, kad atkal redzēsies.

—   Labi. Beidzot skola ir cauri, varēs atkal sākt dzīvot. Un kā iet tev? Vai pirmajam jūnijam esi gatava?

—   Mjā… — novilka Monika. Viņa pratoja, nez vai ari Ruta zina par aluķēmiem un dimantu Ciltstēvu. — Paklau… Vai tu pēdējā laikā esi saņēmusi kādu ziņu no Meža Večas vai Mežsarga?

—     Nē… Kāpēc tu tā jautā? — Ruta izklausījas apjukusi. — Par pirmo jūniju taču nekas nav mainījies?

—   Nē, nē, — atteica Monika. — Ir kas cits. Šodien saņēmu vēstuli no Mežsarga… — un viņa pastāstīja draudzenei, ko bija rakstījis Mežsargs.

Kadu bridi klausulē bija klusums.

—   Tu domā — viņi ir to atraduši? — Ruta beidzot jautāja. Viņa izklausījās pārsteigta. — Un ko viņiem vajag no tevis?

—   Kaut es to zinātu… Vecais neko Mežsargam nebija teicis. Bet liekas, ka kaut kas tur nav tā, kā aluķēmiem gribētos.

—  Tā šķiet gan. Un ko tu domā darīt? Tu taču negrasies palikt tepat?

—   Nu nē, — attrauca Monika. — Es nekādā ziņā nelaidīšu garām iespēju paskatīties uz dimantu Ciltstēvu… Starp citu, kā iet tavam jenotam?

Toreiz Mežā Rutai bija ārkārtīgi iepaticies mazītiņais jenots, kas tobrīd bija apmeties Mežsarga mājā. Tā nu viņa to pieradināja tiktāl, ka tas staigāja viņai visur pa pēdām, un visbeidzot paņēma sev līdzi uz mājām.

—    Meža Večai bija taisnība — visi jenoti ir blēži! — Ruta iesmiedamās sacīja. — Zini, ko viņš pastrādāja pagājušajā nedēļā? Iespundēja mūsu mājā pastnieku! Viņš bija salicis pastkastītēs avīzes un jau grasījās doties ārā, kad izrādījās, ka durvis ir aiz­slēgtas… Tad pastnieks bija skraidījis, zvanīdamies pie visiem dzīvokļiem, bet, tā kā bija dienas vidus, visi bija prom. Visbeidzot mana vecmāmiņa vinu izlaidusi…

Monika ķiķināja.

—   Viņš esot bijis nikns kā velns un sodijies, ka noskaidrošot, kurš ir tas blēņdaris. Bet varu derēt, ka mans jenots tiks sveikā cauri!

—   Kā klājas Arvilam? — jautāja Monika. Arvils dzīvoja Rutai kaimiņos.

—   Tīri labi, — attrauca Ruta. — Kopš izgaisa viņa neīstais vectēvs kopā ar savu jūrascūku koloniju, Arvils jūtas aizvien labāk… — viņa pasmējās.

—   Nu ko — tiksimies pēc dažām dienām, — sacīja Monika.

—  Jā. Atā!

—  Atā! — teica Monika un nolika klausuli.

Tātad Ruta neko nezināja par dimantu Ciltstēvu. Tādā gadījumā viņš nav pārlieku bīstams, citādi Mežsargs butu brīdi­nājis ari pārējos.

* * *

Pirmais jūnijs pienāca gluži nemanot.

Iepriekšējā dienā Monika bija sapakojusi somu un nu bija gatava ceļam. Nebija skaidrs, cikos īsti Meža Veča viņu gaidīs, tāpēc viņa nolēma doties ceļā pēc pusdienām.

—   Vai visu saliki? — jautāja vecmāmiņa, ienākdama istabā. — Silto jaku arī paņēmi?

—   Kam man siltā jaka? — jautāja Monika. — Tur taču ir aprīļa beigas. Un Meža Veča sacīja, ka aprīļa beigās tur esot silts kā vasarā.

—   To tu nevari zināt, un aprīļa vakari mēdz būt visai vēsi, — atteica vecmāmiņa. — Paņem gan jaku — drošības pēc. Citādi vēl tev būs jāvelk Meža Večas jaka…

To nu gan Monika nevēlējās. Viņa piegāja pie skapja un, izņē­musi silto jaku, ielika to somā pie pārējām mantam.

—   Starp citu — cik ilgi tu īsti tur būsi? — vecmāmiņa jautāja.

—  Ak, nezinu… —nevērīgi attrauca Monika. —Cik sanāks…

—   Kā tā — cik sanāks? — Vecmāmiņa sarauca pieri. — Tev man ir jāpasaka, kad būsi atpakaļ — citādi es uztraukšos.

—   Nu… — Monika brīdi prātoja. — Jādomā, ka es negribēšu tur palikt ilgāk par septembri. Tātad, ņemot vērā nobīdi, es būšu atpakaļ, vēlākais, pēc četrām dienām.

—   Ceru, ka tā ari būs, — vecmāmiņa domīgi noteica, raudzī­damās uz Moniku.

Mežs patiesi bija savāda pasaule. Vispirms jau Monikai nebija ne jausmas, kur tā īsti atradās, un, kaut ari tur dzīvojošie runāja tādā pašā valodā kā cilvēki šeit, Mežs bija pilns ar dažādiem neparastiem radījumiem un paradibam. Un viena no tādām bija ceļošana laikā.

Meža Večai piederēja laikbidis, ar kura palīdzību viņa varēja bērnus atgriezt atpakaļ tajā pašā laikā, no kura viņi bija ieradu­šies.

Gandrīz tajā pašā laikā.

Ja bērni pavadīja Mežā mēnesi, Meža Veča varēja viņus at­griezt atpakaļ dienu pēc aizbraukšanas no mājām. Ja Mežā tika pavadīti divi mēneši — bērni atgriezās divas dienas vēlāk. Par katru mēnesi — vienas dienas nokavēšanās.