Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Zini, man tomēr tas īsti nepatīk… — joprojām sarauktu pieri runāja vecmāmiņa.

—   Kas tad? — satrūkās Monika. Vai vecmāmiņa būtu atra­dusi paslēptās vēstules un uzzinājusi par dimantu Ciltstēvu?

—  Tas, ka tu tik ilgi būsi Mežā, bet atgriezīsies tikai četras die­nas vēlāk. Ja tā turpināsies regulāri, tu drīz vien sāksi izskatīties vecāka par saviem gadiem…

Monika samulsa. Vecmāmiņai, protams, bija taisniba. Viņai nevajadzētu pārāk aizrauties ar ceļošanu laikā.

—    Varbūt tu varētu atgriezties pēc trim mēnešiem, — uz šejienes augusta beigām?

—   Un tad uzreiz iet uz skolu? — šausmās iesaucās Monika. — Nu nē! — Viņa atgriezīsies četras dienas vēlāk, un tad viņai būs vēl trīs mēnešu brīvlaiks. Kopumā tas būs garākais brīvlaiks viņas mūžā!

—   Nu, dari, kā zini, — beidzot noteica vecmāmiņa un izgāja no istabas.

Līdzko vecmāmiņa bija aizvērusi durvis, Monikai aiz mugu­ras kaut kas nobūkšķēja. Viņa salēcās un apcirtās riņķī.

Bens bija paslējies uz priekšķepām un, saspicējis ausis, ņur­dēja.

Sākumā Monika trokšņa cēloni nesaskatīja, bet tad pamanīja, ka uz galda guļ neliels sainītis, līdzīgs tam, ko pirmīt bija atsūtījis Mežsargs.

—   Kas tad nu atkal… — noteica Monika, atraisīdama auk­liņu, ar kuru sainītis bija aizsiets.

Šoreiz tā nebija kastīte ar koka jenotu.

Viņai saujā, žilbinoši mirdzēdami saules staros, gulēja četri milzīgi dimanti.

Monika apstulbusi uz tiem blenza un tad pamanīja klāt pie­likto zīmīti.

Šie ir no aluķēmiem. Viņi jau iepriekš pateicoties par Tavu palī­dzību. Teica, ka gribot, lai Tu zinātu — viņi prot izrādīt pateicību. Ko Tu par to domā? Mežsargs.

Monika nedomāja itin neko, izņemot to, ka tur saujā veselu bagātību. Tas lika viņai justies neomulīgi. Bija skaidrs, ka šie ir ārkārtīgi vērtīgi dimanti. Ja aluķēmi bija gatavi viņai tos atdot, varēja nojaust, ka lieta ir nopietna. No vienas puses, protams, visas aluķēmu alas bija pilnas ar šādiem dimantiem… Bet no otras puses — Monika zināja, ka viņi ir neiedomājami skopi un nekad neko neatdos par velti.

Brīdi pasvārstījusi dimantus saujā, viņa ietina tos atpakaļ pelēkajā audekla gabaliņā un paslēpa dziļi atvilktnē.

"Neviens par to pagaidām nedrīkst zināt," Monika nosprieda. "Kad atgriezīšos, tad ari domāšu, ko ar tiem iesākt…"

Pusdienas pagāja kā parasti. Vecmāmiņa ar vectēvu aizrau­tīgi apsprieda kādu skandālu, par kuru vectēvs bija izlasījis rīta avīzē, un ne viens, ne otrs nepamanīja, ka Monika par kaut ko aiz­domājusies.

"Vectēvs doma, ka es braucu pie draudzenes uz laukiem," Monika drūmi domāja, "bet vecmāmiņa ir pārliecinātā, ka dodos uz Mežu atpūsties. Atpūsties… Diez vai par tādu algu kā četri milzu dimanti man kāds ļaus atpūsties…"

Monika jau sāka apsvērt, vai neatdot dimantus aluķēmiem atpakaļ un neatteikties no visa šī pasākuma, bet viņu māca šau­bas, vai aluķēmi vispār pieņemtu atteikumu…

"šī lieta ir miglaina un neskaidra," domāja Monika. "Kā viss, kas notiek Mežā. Atliek tikai doties turp un uzzināt, par ko īsti ir runa…"

Beidzot viņa paņēma karoti un sāka ēst zupu.

—   .. .paziņoja, ka vienīgais tāds eksemplārs piederot viņam, — satraukti stāstīja vectēvs. — Viņš pat mēģināja to iesūdzēt tiesā, bet kā var iesūdzēt tiesā to, kas jau ir nozudis, un neviens nezina ne kā viņu sauc, ne no kurienes viņš nāk!

—  Tu domā, viņš to ir nozadzis? — vaicāja vecmāmiņa.

—   Tur jau tā lieta, ka nav, — triumfējoši paziņoja vectēvs. — Šķiet, ka tagad tadi ir divi. Kaut arī līdz šim brīdim tas nevie­nam nebija zināms. Tas ir gluži kā no debesīm nokritis!

Kādu brīdi visi klusēdami ēda zupu. Monika bija klausījusies tikai pa ausu galam, jo bija iegrimusi pati savās domās, bet tad vectēvs pateica kaut ko tādu, ka viņa izsvieda no rokas karoti.

—   Un tas nav vienīgais gadījums. Piepeši visā pasaulē di­mantu tirgus strauji pieaudzis. Paskat, Sidnejā pat reģistrēts līdz šim lielākais zinamais dimants… Izskatās, it ka piepeši kāds būtu atklājis jaunas dimantu atradnes. Protams, dimantu cenas tagad sākušas strauji kristies…

Monika klausījās pavērtu muti.

Kas te notika? Izskatījās, ka Mežs nav vienīgā vieta, kur ir problēmas ar dimantiem…

—   Kas tur vēl rakstīts? — viņa jautāja.

Vectēvs pasmīnēja un palūkojās uz Moniku.

—   Ak, tad tevi arī interesē skandāls ar dimantiem… Nu, ne­kas jau īsti skaidri te pateikts nav — avīzes paliek avīzes… Kaut kas viņiem jāraksta ir, un tad nu viņi cenšas visu pasniegt ar lielāko troksni. Visticamāk, tā ir gluži pārejoša lieta, — cenas tirgū vienmer ir kāpušas un kritušās. Gan jau tās atkal kāps, un viss bus kārtībā… — viņš pie sevis nosmējās.

Monika sarauca uzacis un turpināja pusdienot. Tam droši vien bija kāds sakars ar to, kas notika Mežā. Tā nevarēja būt sa­kritība…

Viņai ienāca prātā doma, kas lika pasmaidīt. "Būs jāsaka alu­ķēmiem, ka ar četriem dimantiem vien ir par maz maksāts… Ja jau tagad dimanti pie mums ir parasta lieta…"

Monika nevarēja vien sagaidīt, kad varēs nokļūt Mežā un noskaidrot, kas īstenībā notiek. Viņa steigšus pabeidza pusdienot un aizsteidzās uz savu istabu.