Monika un Dimantu Ciltstēvs

Viņa izgāja no istabas, atstādama Moniku iegrimušu domās. Viņai šķita, ka tā būtu pārlieku liela sakritība — vienlaikus atska­ņot jodelēšanu visās radiostacijās…

Taču, tā kā izdomāt neko nevarēja, viņa sāka lasīt grāmatu un drīz vien par jodelēšanu bija aizmirsusi.

Līdz brīdim, kad uz galda viņai deguna priekšā nobūkšķēja sainītis.

Monika satrūkās un paņēma to. Tā bija rupjā pelēcīgā au­dumā ievīstīta koka kastīte. Monika noknikšķināja metāla aizdari, un kastītes vāks lēnām pacēlās.

Kastītē gulēja no koka izgrebts jenots ar vistu zobos. Tas iz­skatījās kā dzīvs, un likās, ka jenots teju teju aizdiebs, lai kaut kur pagaldē vistiņu klusībā notiesātu…

Monika iesmējās.

—   Tas droši vien no Mežsarga, — viņa pie sevis noteica. — Diez vai Meža Veča būtu sākusi darināt jenotu figūriņas…

Meža Veča necieta jenotus, jo tie mēdza nolaupīt viņas vistas. Jenoti veikli atmūķēja vistu būra slēdzeni un pa vienai stiepa vis­tas uz Mežu… Vistu zagšana bija turpinājusies tik ilgi, kamēr kāda mežaļaužu meitene, vārda Ērla, nebija apgādājusi Meža Veču ar — jenotdrošu" atslēgu, kuru pat visveiklākais jenotu kramp­lauzis nespēja atmūķēt…

Tikai tad Monika pamanīja, ka kastītes dziļumā guļ salocīta papīra lapiņa. Tā izrādījās vēstule no Mežsarga.

Mīļā Monika,

Ka Tev klājas? Vai skola jau beigusies?

Ceru, ka jenots Tev patiks. Ļoti centos, lai tas būtu līdzīgs zēnu istabas vitrāžas jenotam — vai atceries?

Mežā ziema sen ir cauri un arī pavasaris iet uz beigām. Martā no krastie izgāja upe un applūdināja pāris krastmalas mežaļaužu ciematu. Bet viņi jau pie tādām lietām ir pieraduši un vienā mierā savāca savas nenoslīkušās mantas un devās meklēt sausāku vietu.

Meža Veča ataudzējusi vistas — tagad viņai to ir veselas piec­padsmit. Viņa nevar vien sagaidīt, kad Tu un pārējie atkal būsiet šeit. Arī Ērla sūta sveicienus.

Un tagad par pašu galveno.

Tici vai ne, pagājušajā nedēļā pie manis ieradās aluķēmu Vecais. Vismaz tā viņš stādījās priekšā. Viņš likās diezgan noslēgts, nerunīgs un noraizējies. Katrā ziņā neko daudz viņš nepastāstīja. Es sapratu tikai to, ka tam ir kāds sakars ar "dimantu Ciltstēvu" — Vecais teica, ka Tu zināšot, par ko ir runa…

Viņš likās cieši apņēmies Tevi atrast un sacīja, ka viņiem vajadzīga Tava palīdzība. Sakarā ar Aci. Reiz viņš pat lika manīt, ka bez Tavas palīdzības visiem draudot briesmas…

Taču iespējams, ka es kaut ko vienkārši neesmu sapratis.

Vārdu sakot, gribēju, lai zini — ja Tu ieradīsies pie mums, aluķē- miem kaut ko no Tevis vajadzēs. Mierā viņi neliksies. Tāpēc nolēmu Tevi brīdināt, lai labi apdomā, pirms dodies šurp. Protams, man ir aizdomas, ka nav twticis nekas ārkārtējs un ka tā ir aluķēmu pašu lieta, tomēr drošs par to neesmu.

Ja izlemsi ierasties, mēs ar Meža Veču pirmajā jūnijā (pēc jūsu laika) Tevi ļoti gaidīsim!

Cerot uz drīzu redzēšanos, Mežsargs

P. S. Gandrīz aizmirsu — izlasi arī Meža Večas zīmīti!

Saraukusi uzacis, Monika ieskatījās kastītē. Tur bija vēl viens pavisam neliels papīra gabaliņš. Zimite no Meža Večas.

Sveiki, sveiki! Nav laika daudz rakstīt — vistas pasprukušas… Gribu tikai pateikt, ka drošības apsvērumu dēļ Tev atkal būs jādodas caur vannas caurumu. Protams, ir ari citi ceļi, bet šobrīd negribu mēģināt neko jaunu.

Drīz tiksimies!

Meža Veča.

Monika saviebās. Protams, labāk bija iet caur vannas cau­rumu, nevis caur kanalizāciju (kā viņai reiz tas bija jādara), taču labprātak viņa būtu pamēģinājusi ko citu.

Un kas notika ar aluķemiem un dimantu Ciltstēvu…? Monika iepriekšējā viesošanās laikā Mežā bija šo to uzzinājusi par alu­ķemiem. Viņi dzīvoja Klinšu krāvumu alās un augām dienām gatavoja no dārgakmeņiem smalku smalkās rotaslietas.

Par dimantu Ciltstēvu vēstīja teiksma — tas ieradīšoties baltajā nakti, kad zibens šautras krustošoties ar mēness stariem. Aluķēmi ļoti gaidīja šī dimantu Ciltstēva ierašanos. Vai tas patie­šām būtu noticis un aluķēmi būtu tikuši pie šī dimanta? Un, ja tā, — kāpēc viņiem bija vajadzīga Monika?

Acs… Atkal šī Acs…

Tikai pateicoties Acij, Monika bija atguvusi vecmāmiņas sev un citiem bērniem. Acs bija savāda lieta… Pašai nezinot, tā Moni­kai bija piemitusi, šķiet, kopš pašas dzimšanas. Ja Monika kaut ko pietiekami dzīvi iedomājās, viņa spēja tur nonākt. Tas ir — ne jau nonākt pa īstam. Viņai tikai šķita, ka atrodas kaut kur citur. Patiesībā Monika nekur nepārvietojās — bet viss bija tik reāli, it kā viņa patiešām atrastos citā vietā. Viņa visu redzēja un visu dzirdēja, tajā pašā laikā pati paliekot neredzama — jo viņas jau patiesībā tur nebija.

Aluķēmi zināja šo viņas īpašību un gribēja izmantot savā laba. Nez ko viņiem vajadzēja…

No vienas puses, aluķēmi bija diezgan bīstami radījumi. Būtu riskanti ielaisties ar viņiem jebkādos pasākumos.

Bet, no otras puses… Monikai tomēr ļoti interesēja, kas tur, Mežā, ir noticis. Turklāt viņa vai mira nost aiz ziņkārības ierau­dzīt dimantu Ciltstēvu. Aluķēmi to tik ļoti iekāroja, ka tam noteikti vajadzēja būt kam īpašam.

Un viņa izlēma doties uz Mežu, kā bija ieplānots, — pirmaja jūnijā.