Monika un Dimantu Ciltstēvs

Patiešam, kaut ari viņi bija brokastojuši pavisam nesen, bro­kastis likās pagaisušas kā nebijušas, un visi kari ķērās klāt Meža Večas līdzpaņemtajiem labumiem, ko viņai bija vesels grozs. Pēc Šīm — otrajām brokastīm — , kamēr Meža Veča kaisīja pārpali­kušās drupačas putniem, pārējie atgūlās krasta baltajās smiltīs un laiskojās.

—  Labi gan, — dvesa Arvils, kas bija izmeties peldbiksēs un aizmiegtām acīm gulēja uz muguras saulītē. Monika ar Rutu diez­gan skaudīgi viņu uzlūkoja, jo diena patiesi kļuva aizvien kar­stāka un kārstākā. Vienīgi Ralfs bija nolīdis kadas milzu lielas kļa­vas ēnā un sēdēja, piespiedies pie vēsā stumbra.

Tad viņš uzmeta Arvilam viltīgu skatienu. — Vai tev nešķiet, — viņš nevainīgā balsī iesāka, — ka būtu vēl labāk, ja tu tagad izpeldētos?

Arvils slinki uz viņu pavērās. — Vai tev tā šķiet laba doma? — viņš lēnām vaicāja. Kad Ralfs neko neatbildēja, viņš gausi uzsvem- pās kājās. — Var jau būt… — viņš purpināja, dodamies uz ūdens pusi, — galu galā, tam taču ezers ir, lai tajā peldētos…

Ralfs, Monika un Ruta ziņkārīgi sekoja viņam ar skatieniem.

Arvils piegāja pie ūdens malas un piesardzīgi iemērca ūdenī kājas īkšķi. Taču tad ļoti strauji izrāva to atkal ārā.

—  Ūūūū… — viņš sacīja, un viņa vērotājiem kļuva skaidrs, ka ūdens nebūt nav tik silts, kā izskatās. Taču Arvils nezaudēja drosmi un paraudzīja ūdeni ar otras kājas īkšķi. Acīmredzot šim īkšķim likās, ka ūdens ir tīri pieņemams, un tas noturējās ūdeni pāris sekunžu ilgāk. Visbeidzot ari tas tika izrauts lauka.

No krasta atskanēja ūjināšana un uzmundrinoši saucieni. Tas iedrošināja Arvilu tik tālu, ka viņš iebrida līdz ceļiem ezerā un kādu bridi palika tā stāvam.

—   Ko tu, kaut aluķēms tevi parautu, tagad dari?! — piepeši atskanēja negants bļāviens, un Arvils tā satrūkās, ka vienā mirkli izlēca no ūdens.

Krastā stāvēja Meža Veča un izskatījās nikna ne pa jokam.

Arvils bija pagalam apmulsis. — Es jau nemaz netaisījos pel- deties, — viņš ņēmās taisnoties. — Ūdens tomēr vēl ir pārlieku auksts, lai…

Bet viņš nepaspēja pabeigt teikumu, kad Meža Veča viņu pār­trauca. — Ko tu tur muldi? — viņa kliedza. — Ko tu ar to gribi teikt? Ka, ja ūdens būtu siltāks, tu ietu tur peldēt, vai?! Vai tad tu nesaproti, ka šajā ezerā nedrīkst peldēties?

Arvils tikai blenza uz Meža Veču, neapjēgdams, ko viņa tur runa, bet nu saausījās ari Ralfs, Ruta un Monika.

—  Kā — nedrīkst peldēties? — vaicāja Monika. — Kāpēc tur nedrīkst peldēties?

Meža Veča izmisusi noplātīja rokas, bet tad atjēdzās un paska­tījās uz Moniku. — Vai tu gribi teikt, — viņa, tagad izklausīdamās pamatīgi izbijusies, iesaka, — ka neesmu jūs brīdinājusi?

—   Par ko tad?

—   Ka šajā ezerā aizliegts peldēties, — paskaidroja Meža Veča.

Visi papurināja galvu.

Meža Veča ievaidējās un iebelza sev pa galvu ar maizes gro­ziņu. — Kāda es esmu stulbene! — viņa sauca. — Veca muļķe un aizmārša! Kā es varēju jums to nepateikt!

—   Par ko īsti ir runa? — noprasīja Ralfs, bet Meža Veča tik­mēr bija atguvusies no izbiļa un drūmi palūkojās uz Ralfu.

—   Tagad klausieties un iegaumejiet uz visiem laikiem. Šajā ezerā ir aizliegts — kategoriski aizliegts — peldēties! Drīkstat pa­bradāt gar pašu krastu, kā Arvils to nupat darīja, bet peldēties nekādā gadījumā nedrīkst! Sapratāt? Vairāk paskaidrojumu ne­būs! — Viņa apcirtās un devās uzmeklēt Mežsargu, kurš bija nez kur nozudis.

Bērni apmulsuši saskatījās.

—   Ko tad tas nozīmēja? — vaicāja Ruta, bet pārējie tikai pa­raustīja plecus.

—   Laikam šajā ezerā ir kaut kas nelāgs, — secināja Arvils, ap­sēzdamies saulītē un žāvēdams kājas, kas no aukstā ūdens bija kļuvušas gluži sarkanas.

—  Jā, un skaidrs, ka vaina nav pašā ūdenī, ja jau bradāt pa to drīkst, — piebilda Monika, un Ralfs ar Rutu piekrītoši pamāja.

—   Meža Veča kā vienmēr negrib neko stāstīt, būs jāpajautā Mež­sargam.

Drīz vien arī Meža Veča ar Mežsargu iznāca no meža. Mež­sargs likās varen apmierināts un visu laiku centās kaut ko pateikt Meža Večai, bet tā viņā neklausījās, jo bija aizņemta ar niknoša- nos. Dusmīgi saviebtu ģīmi viņa nemitējās purpināt zem deguna kaut ko par "pilnīgu bezatbildību un neaptveramu veselā saprāta trukumu"… Arvilam sākumā likās, ka šie vārdi veltīti viņam, bet tad saprata, ka tas tomēr ir spriedums Mežsargam.

Mežsargs viņai nepievērsa nekādu uzmanību un, ieraudzījis bērnus, kas joprojām zvilnēja krasta smiltīs, līksmi uzsauca:

—   Slienieties vien augšā un nāciet šurp! Neesmu jūs vedis šurp, lai jūs vārtītos smiltīs un svilinātu saulē savus bālos ģīmjus!

—   Tā arī ir tava lielākā kļūda… — nomurmināja Arvils, pie­ceļoties kājās, bet šodien laikam neviens neklausījās, ko sacīja otrs, jo pat Ralfs atstāja Arvila teikto bez komentāriem.

—   Kur mēs iesim? — vaicāja Ruta, un Mežsargs uzmeta viņai viltīgu un reizē noslēpumainu skatienu.

—   Tad redzēsi, — viņš atteica un, apsviedies uz papēža, žiglā solī iegāja mežā.