Mana Cīņa

Beidzot pienāca tik ilgi gaidītā diena, kad atstājām Minheni, lai dotos izpildīt savu pienākumu. Pēdējo reizi raudzījos uz Reinas krastiem un atvadījos no lielās upes, kuras sardzē tagad stājās visi tautas dēli. Neļausim mūsu vecajam ienaidniekam apgānīt šīs upes ūdeņus! Rīta migla izklīda, parādījās pirmie saules stari un no visu kareivju krūtīm atskanēja vecā dziesma "Wacht am Rhein". Dziedāja viss mūsu bezgalgarais vilciens, un krūtīs kaut kas it kā sažņaudzās.

Pēc tam atceros mitro un auksto Flandrijas nakti. Soļojām klusējot. Tikko ausa gaisma, dzirdam pirmo kara sveicienu. Virs galvām svilpo lodes un pavisam tuvu pātago zemi. Mākonis vēl nav izklīdis, kad divsimt balsis saplūst pirmajā skaļajā "urā" saucienā. Tā ir atbilde pirmajam nāves vēstnesim. Pēc tam sākas nepārtraukta dārdoņa un dunoņa, troksnis un kaucieni, bet visi drudžaini ejam uz priekšu pretī ienaidniekam. Pēc neilga laika kādā kartupeļu laukā nonākam aci pret aci ar ienaidnieku. Aiz mums tālumā atskan dziesma, tā tuvojas. Melodiju uztver viena rota pēc otras. Tajā mirklī, kad likās, ka nāve ir jau pavisam tuvu, dziesma ir mūs sasniegusi, arī mēs pievienojamies un sūtām to tālāk: "Deutschland, Deutschland über alles, über alles in der Welt!"

Pēc četrām dienām atgriezāmies pozīcijās. Pat gaita bija mainījusies. Sešpadsmitgadīgi zēni ir pārvērtušies par pieaugušiem vīriem.

Pulka brīvprātīgie, iespējams, vēl nebija iemācījušies labi cīnīties, bet viņi jau prata mirt kā īstie vecie kareivji.

Tāds bija sākums.

Tad pagāja mēnesis pēc mēneša, gads pēc gada. Cīņas romantiku nomainīja šausmas. Pamazām noplaka pirmā sajūsma. Priecīgā pacēluma vietā uzmācās bailes no nāves. Pienāca laiks, kad ikvienam bija jāizcīna cīņa starp pienākumu un pašsaglabāšanās instinktu. Arī man šī iekšējā cīņa netika aiztaupīta. Vienmēr, kad nāve bija pienākusi pavisam tuvu, manī pamodās kaut kāds protests. Šis "kaut kas" centās iedvest vājajai miesai, ka saprāts liek pamest cīņu. Patiesībā tas gan nebija saprāts. Ak vai! Tas bija tikai gļēvums, kas dažādā veidā mulsināja mūs visus. Dažreiz svārstīšanās bija tik mokoša, ka tikai ar grūtībām guva uzvaru pēdējās sirdsapziņas paliekas. Jo skaļāka kļuva piesardzības balss, jo vilinošāk tā stāstīja par atpūtu un mieru, jo enerģiskāk vajadzēja cīnīties pašam ar sevi, līdz guva virsroku pienākuma balss. 1915.-1916. gada ziemā man izdevās sevī uzvarēt šīs sajūtas. Uzvarēja griba. Pirmajās dienās devos uzbrukumā ar lielu sajūsmu, jokiem un smiekliem. Tagad devos kaujā ar miera pilnu izlēmību. Tikai šāds noskaņojums varēja būt pietiekami stiprs. Tagad biju gatavs doties pretī visbargākajiem likteņa pārbaudījumiem, neuztraucoties par to, ka prāts vai nervi atteiksies paklausīt.

Jaunais brīvprātīgais bija pārvērties par vecu norūdītu kareivi.

Šī pārmaiņa notika ne tikai ar mani, tā notika arī ar visu armiju. No daudzajām kaujām tā iznāca norūdījusies un stipra. Kas nebija spējīgs izturēt šos pārbaudījumus, tas tika salauzts.

Tikai tagad pa īstam varēja spriest par mūsu armijas īpašībām; tikai tagad, kad armija divus trīs gadus bija gājusi no vienas kaujas uz nākamo kauju, cīnīdamās ar pretinieka pārspēku, ciešot badu un atsakoties no daudz kā, mēs redzējām, kādas nenovērtējamas īpašības slēpjas šajā vienīgajā armijā.

Paies gadu simti un gadu tūkstoši, un cilvēce, pieminot varonības augstākos piemērus, vēl arvien nevarēs aizmirst vācu armijas varonību pasaules kara laikā. Jo vairāk aiziet pagātnē tas laiks, jo spožāki kļūst mūsu nemirstīgo varoņu darbi, rādot bezbailības paraugu. Cik vien ilgi uz pasaules dzīvos vācieši, tie ar lepnumu atcerēsies, ka šie cīnītāji bija mūsu tautas dēli.

Tajā laikā biju kareivis un nevēlējos nodarboties ar politiku. Tas nebija politikas laiks. Vēl arvien esmu pārliecināts, ka jebkurš melnstrādnieks toreiz deva valstij un tēvijai daudz lielāku labumu nekā, teiksim, jebkurš "parlamentārietis". Nekad šos pļāpas nebiju ienīdis vairāk nekā kara laikā, kad ikviens kārtīgs cilvēks, kuram bija sirdsapziņa krūtīs, devās uz fronti un cīnījās ar ienaidnieku, nevis aizmugurē vingrinājās oratora mākslā. Ienīdu visus šos "politiķus" un, ja tas būtu atkarīgs no manis, liktu viņiem ņemt rokā lāpstas un izveidotu "parlamenta" melnstrādnieku bataljonu; tad viņi savā starpā varētu diskutēt, cik uziet; viņi vismaz nenodarītu nekādu ļaunumu un nekaitinātu godīgus ļaudis.

Tajā laikā pats dzirdēt negribēju par politiku. Taču nācās izteikties par atsevišķiem aktuāliem jautājumiem tad, ja runa bija par problēmām, kuras interesēja visu nāciju un it īpaši mūs, kareivjus.

Toreiz sarūgtināja divas lietas.