Tagad, pēc daudziem gadiem, tautas acis bija atvērušās, domājot par savu nākotni. Noskaņojums bija augstākā mērā pacilāts, bet vienlaikus arī nopietns. Tauta saprata, ka tiek lemts tās liktenis. Tādēļ arī nacionālais pacēlums bija ļoti dziļš un stiprs. Noskaņojuma nopietnība pilnīgi atbilda apstākļiem, lai gan pirmajā mirklī nevienam nebija nekāda priekšstata par to, cik neiedomājami ilgi ievilksies šis karš. Ļoti izplatīts bija sapnis, ka ziemā viss jau būs beidzies un mēs ar jauniem spēkiem atgriezīsimies mierīgajā darba dzīvē.
Cilvēks cer un tic tam, ko viņš vēlas. Lielum lielajam tautas vairākumam bija apnicis mūžīgi nedrošais stāvoklis. Tā arī var izskaidrot faktu, ka neviens nevēlējās ticēt, ka Austrijas un Serbijas konfliktu iespējams atrisināt mierīgā ceļā. Visi cerēja, ka tūlīt sāksies izšķirošā attiecību noskaidrošana. Arī mans noskaņojums bija tieši tāds pats.
Tikko Minhenē bija saņemta ziņa par atentātu, galvā iešāvās divas domas: pirmkārt, tagad no kara vairs nevar izbēgt un, otrkārt, šajos apstākļos Habsburgiem būs jāsaglabā uzticība Vācijai. Pirms tam visvairāk baidījos, ka Vācija tiks ierauta karā Austrijas dēļ, bet Austrija pati paliks malā. Varēja taču notikt, ka konflikts nebūt nav sācies tieši Austrijas dēļ, un tad Habsburgu valdība droši vien iekšpolitisku motīvu dēļ censtos paslēpties krūmos. Un, pat ja valdība nolemtu palikt uzticīga Vācijai, slāvu vairākums valstī sabotētu šo lēmumu. Šis vairākums drīzāk būtu ar mieru sadauzīt gabalos visu valsti nekā pieļaut, ka Habsburgi saglabā uzticību Vācijai. 1914. gada jūlijā notikumi, par laimi, risinājās tā, ka šādas briesmas tika novērstas. Vecajai Austrijas valstij gribot negribot vajadzēja iesaistīties karā.
Pozīcija bija pilnīgi skaidra. Uzskatīju, ka cīņa nav sākusies par to, vai Austrija gūs kādu apmierinājumu no Serbijas. Manuprāt, karš bija par Vācijas pastāvēšanu. Runa bija par to, būt vai nebūt vācu nācijai, kā arī par mūsu brīvību un nākotni. Bismarka radītajai valstij nācās izvilkt zobenu no maksts. Jaunajai Vācijai bija no jauna jāpierāda, ka tā ir cienīga paturēt iekarojumus, kurus mūsu tēvi bija guvuši varonīgā cīņā pie Veisenburgas, Sedānas un Parīzes. Ja nākamajās cīņās tauta izrādīsies uzvarēt spējīga, tad Vācija pilnīgi un galīgi ieņems cienīgu vietu lielo nāciju vidū. Tikai tad Vācija kļūs par varenu miera balstu un mūsu bērniem nevajadzēs badoties "mūžīgā miera" dēļ.
Jaunības gados daudz sapņoju par to laiku, kad ar darbiem varētu pierādīt, ka nacionālie ideāli nav tikai tukšas frāzes. Bieži likās gandrīz vai grēks, ka saucu "urā", bet uz to, iespējams, nav nekādu iekšēju tiesību. Manuprāt, saukt "urā" morālas tiesības ir tikai tādam cilvēkam, kas kaut reizi ir pārbaudījis sevi frontē, kur nav vietas nekādiem jokiem un kur likteņa nepielūdzamā roka rūpīgi izsver katra cilvēka un arī veselu tautu jūtu patiesumu. Sirds bija pilna lepna prieka, ka beidzot varēšu sevi pārbaudīt. Tik daudzas reizes biju skaļā balsī dziedājis "Deutschland, Deutschland über alles", tik daudzas reizes kliedzis "Heil!". Tagad uzskatīju par pienākumu visaugstākā radītāja un ļaužu priekšā parādīt, ka esmu patiess līdz galam. Sen jau biju izlēmis, ka, sākoties karam (ka tas sāksies, par to biju pilnīgi pārliecināts), tūlīt likšu malā grāmatas. Zināju, ka mana vieta būs tur, kur liks mana iekšējā balss.
Austriju atstāju pirmām kārtām politisku motīvu dēļ. Tie paši politiskie motīvi noteica, ka tagad, kad karš bija sācies, dodos uz fronti. Uz to devos ne tādēļ, lai cīnītos par Habsburgu valsti, bet biju jebkurā brīdī gatavs atdot savu dzīvību par savu tautu un to valsti, kura iemieso tās likteni.
1914. gada 3. augustā iesniedzu lūgumrakstu viņa augstībai karalim Ludvigam III pieņemt mani kā brīvprātīgo kādā no bavāriešu pulkiem. Viņa augstības kabineta kancelejai, protams, šajās dienās bija ne mazums rūpju un biju ļoti priecīgs, ka nākamajā dienā saņēmu atbildi. Atceros, kā trīcošām rokām atvēru aploksni un ar dvēseles trīsām lasīju rezolūciju, ka lūgums ir apmierināts. Pēc dažām dienām uzģērbu mundieri, kuru nācās nēsāt gandrīz 6 gadus.
Tagad man, kā visiem vāciešiem, sākās vislielākais un neaizmirstamākais zemes dzīves posms. Visa pagātne atkāpās tālu jo tālu salīdzinājumā ar šo vēl nepieredzēto kauju notikumiem. Tagad, kad ir pienākusi šo lielo notikumu desmitā gadadiena, ar dziļām skumjām un vienlaikus arī ar lielu lepnumu atceros šīs dienas. Esmu laimīgs un lepns, ka liktenis bijis žēlīgs un devis iespēju piedalīties tautas lielajā un varonīgajā cīņā.
Spilgti atceros, - it kā tas būtu noticis vakar, kā pirmo reizi militārā formā ienācu dārgo biedru vidū, kā nodaļa pirmo reizi maršēja, kā vingrinājāmies, kā arī atceros to dienu, kad mūs nosūtīja uz fronti.
Līdzīgi daudziem citiem, toreiz nomāca tikai viena doma: vai nenokavēsim? Šī doma burtiski nedeva miera. Līksmojot par katru vēsti sakarā ar jaunu vācu uzvaru, tomēr cietu un klusībā bažījos par to, ka tikai nenokavēju nokļūšanu frontē. Ar katru jaunu uzvaras vēsti palielinājās iespēja nokavēt.