Mana Cīņa

Tagad bieži vien Vīnes valdībai izsaka pārmetumus par Serbijai iesniegto ultimātu. Šie pārmetumi ir pavisam netaisnīgi. Jebkura valdība pasaulē analoģiskā situācijā būtu rīkojusies tieši tāpat. Austrijai pie tās austrumu robežām atradās nepielūdzams ienaidnieks, kas arvien biežāk rīkoja provokācijas un nevarēja nomierināties, kamēr labvēlīga notikumu gaita novestu pie Austroungārijas monarhijas sabrukuma. Austrijai bija pilnīgs pamats uzskatīt, ka trieciens tiks atlikts vismaz līdz vecā imperatora nāves brīdim; bija gan arī pamats uzskatīt, ka līdz tam laikam monarhija jau būs zaudējusi jebkuru spēju nopietni pretoties. Pēdējo gadu laikā šī monarhija tā bija saplūdusi ar vārgo Franča Josifa tēlu, ka plašās tautas masas šī imperatora nāvi neizbēgami būtu uztvērušas kā visas savu laiku nodzīvojušās Austrijas valsts galu. Viens no slāvu politikas viltīgākajiem gājieniem bija tas, ka tā apzināti kultivēja domu par Austrijas "uzplaukuma" pilnīgu atkarību no tās monarha gudrības. Uz šīs glaimu makšķeres Vīnes galma aprindas uzķērās pavisam viegli, jo šis vērtējums nepavisam neatbilda Franča Josifa īstenajiem nopelniem. Vīnes galms nesaprata, ka šajos glaimos slēpjas izsmiekls. Galms nesaprata, bet varbūt arī negribēja saprast, jo lielākā mērā monarhijas Utenis tiek saistīts ar šī, kā mēdz izteikties, "visgudrākā monarha" valstisko saprātu, jo katastrofiskāks būs monarhijas stāvoklis, līdz nežēlīgā nāve vienā jaukā dienā pieklauvēs pie Franča Josifa durvīm, lai saņemtu savu tiesu.

Vai gan toreiz vispār bija iespējams iedomāties Austriju bez šī vecā imperatora?

Vai tūlīt neatkārtosies traģēdija, kas kādreiz notika ar Mariju Terēzi?

Nē, pret Vīnes valdību vērstie pārmetumi par to, ka tā 1914. gadā novedusi pie kara, no kura, kā dažiem šķiet, vēl varēja izvairīties, ir pilnīgi netaisnīgi. No kara vairs nebija iespējams izvairīties, to varēja vienīgi atlikt, augstākais, uz vienu vai diviem gadiem. Bet te arī slēpās vācu un austriešu diplomātijas lāsts; tā arvien vēl centās attālināt nenovēršamo sadursmi un galu galā tai vajadzēja iesaistīties cīņā visnepiemērotākajā brīdī.

Nē, kas nevēlējās šo karu, tam vajadzēja būt pietiekami vīrišķīgam, lai izdarītu nepieciešamos secinājumus. Bet tie varēja būt tikai Austrijas upurēšana. Karš būtu atnācis arī šajā gadījumā, taču tad tas nebūtu bijis visu karš pret vienu Vāciju. Toties tad neizbēgami būtu jāsadala Austrija. Bet Vācijai būtu izvēle: vai nu piedalīties Austrijas sadalīšanā, vai arī atgriezties ar tukšām rokām.

Tie, kas tagad visvairāk nolād un pārgudri runā par situāciju, kādā sākās karš, tie, kas nu ir tik gudri ar atpakaļejošu datumu, tieši 1914. gada vasarā visvairāk virzīja Vāciju pretī liktenīgajam karam.

Vācu sociāldemokrātija vairākus gadu desmitus kurināja naidu pret Krieviju. No otras puses, centra partija, balstoties uz reliģiskām jūtām, visvairāk veicināja Austrijas pārvēršanos par Vācijas politikas izejas punktu. Tagad mums nākas maksāt par šī neprāta sekām. Mēs pļaujam to, ko esam sējuši. Izbēgt no tā, kas notika, nevarēja nekādā ziņā. Vācijas valdības vaina bija tā, ka, dzenoties pēc miera saglabāšanas, tā nokavēja vislabvēlīgāko brīdi kara sākšanai. Vācijas valdības vaina bija arī apstāklī, ka tā izvēlējās savienību ar Austriju, iestiga politikā un galu galā kļuva par upuri koalīcijai, kura attiecībā uz karu nepiepildāmam plānam par miera saglabāšanu pretstatīja savu stūrgalvību.

Ja Vīnes valdība toreiz būtu uzstādījusi savu ultimātu citā, ne tik asā, formā, tas vienalga neko nemainītu. Vissvarīgākais, kas varēja notikt, bija tas, ka tautas sagurums nekavējoties būtu "aizslaucījis" pašu valdību. Jo plašas tautas masas uzskatīja, ka Vīnes ultimāta tonis ir pārāk maigs, bet nevis pārāk ass. Tas, kas to tagad cenšas noliegt, ir vai nu aizmāršīgs pļāpa vai apzināts melis.

Dievs, stāvi klāt, vai tad tiešām nav skaidrs, ka 1914. gada karš tautas masām nebūt netika uzspiests, ka tās alka šīs cīņas!

Tautas masas gribēja gūt kaut kādu atrisinājumu. Tikai ar šādu noskaņojumu ir izskaidrojams fakts, ka divi miljoni cilvēku - pieaugušie un jaunieši - brīvprātīgi steigšus stājās zem cīņas karogiem un bija pilnīgi gatavi atdot dzimtenes aizstāvībai pēdējo asins lāsi.

* * *

Arī es izjutu šo neparasto pacēlumu. Kā pavisam nebijis, pazuda drūmais garastāvoklis. Nemaz nekaunos atzīties, ka, spēcīga entuziasma viļņa pārņemts, nokritu ceļos un no visas sirds pateicos Dievam tam tēvam, ka viņš ir devis laimi dzīvot tādā laikā.

Cīņa par brīvību sākās ar tādu spēku un vērienu, kādu pasaule vēl nepazina. Kad notikumi sāka risināties kā nenovēršami, visplašākajām tautas masām kļuva skaidrs, ka runa nav par Serbiju un pat ne par Austriju. Tās saprata, ka izšķiras vācu nācijas liktenis.