Mana Cīņa

Toreiz jau sen bija sākusies vācu tautas iekšējā degradēšanās. Bet, kā jau tas dzīvē notiek, cilvēkiem nebija nekādas nojausmas, kas ir tiešām īstais viņu labklājības sabrukuma vaininieks. Laiku pa laikam slimībai tika uzstādītas visdažādākās diagnozes, pie tam slimības izpausmes formas nemitīgi tika jauktas ar tās izraisītājiem. Tā kā cilvēki vai nu nevēlējās, vai arī neprata atrast slimības īstos cēloņus, tad visa tā saucamā cīņa pret marksismu pārvērtās par vienu vienīgu pūšļošanu un šarlatānismu.

5. nodaļa: Pasaules karš

Kad vēl biju zaļš jauneklis, mani vairāk par visu sarūgtināja, ka esmu piedzimis bodnieku un valsts ierēdņu laikmetā. Šķita, ka vēstures notikumu viļņi ir noplakuši un nākotne pieder tikai tā saucamajai "mierīgai tautu sacensībai", t.i., savstarpējām visparastākajām komercblēdībām, pilnīgi izslēdzot spēka metodes. Atsevišķas valstis arvien vairāk sāka līdzināties parastiem komercuzņēmumiem, kuri viens ar otru konkurē, pārvilina pircējus un pasūtītājus un ar visiem līdzekļiem cenšas viens otram traucēt, vienlaikus no visa spēka klaigājot par savu godīgumu un nevainību. Jaunekļa gados man likās, ka šādi tikumi saglabāsies ilgu laiku (visi taču par to vien sapņoja) un visa pasaule pamazām pārvērtīsies par lielu universālveikalu, kura telpas negreznos pieminekļi, bet gan visveiklāko blēžu un visnaivāko ierēdņu krūšutēli. Tirgoņus piegādās Anglija, tirdzniecības personālu - Vācija, bet īpašnieku lomā būs ebreji. Ne jau par velti paši ebreji vienmēr atzīst, ka viņu lieta nav "nopelnīt", bet tikai "izmaksāt". Viņu vairākums pārvalda daudzas valodas.

Jaunības gados bieži domāju par to, kāpēc gan neesmu dzimis simts gadus agrāk. Ak! Taču varēju piedzimt, teiksim, vismaz atbrīvošanās karu laikā, kad cilvēks pats par sevi bija jau kaut ko vērts, bet nevis "darījumu kārtošana".

Tā nu bieži skumu par savu, kā likās, pārāk vēlo atnākšanu uz zemes un kā nepelnītu likteņa triecienu uzskatīju faktu, ka tā arī nāksies visu savu dzīvi pavadīt "miera un kārtības" apstākļos. Kā redzat, jau jaunībā biju "pacifists", un visi mēģinājumi audzināt mani pacifisma garā bija veltīgi.

Kā zibens cerīgi uzplaiksnīja būru karš.

No rīta līdz vakaram izskatīju laikrakstus, sekoju līdzi visām telegrammām un ziņojumiem un biju laimīgs jau tādēļ vien, ka kaut no tālienes varu sekot līdzi šai varonīgajai cīņai.

Krievu-japāņu kara laikā biju jau diezgan nobriedis cilvēks. Notikumiem sekoju līdzi daudz uzmanīgāk. Karā biju nostājies vienā pusē, vadoties no nacionāliem apsvērumiem. Ar krievu-japāņu karu saistītajās diskusijās tūliņ nostājos japāņu pusē, bet Krievijas sakāvē saskatīju arī Austrijas slāvu sakāvi.

Pagāja daudzi gadi. Tas, kas agrāk šķita lēna agonija, sāka izskatīties kā klusums pirms vētras. Jau toreiz, kad dzīvoju Vīnē, Balkānos valdīja nomācoša atmosfēra, kas vēstīja par negaisa tuvošanos. Ne reizi vien tur atsevišķās vietās uzplaiksnīja kāvi, kas tomēr ātri izdzisa, atkal dodami vietu necaurredzamai tumsai. Un, lūk, sākās pirmais Balkānu karš un pirmās vēja brāzmas sasniedza pārnervozējušos Eiropu. Laiks nomāca cilvēkus kā lietuvēns; pēc pirmā Balkānu kara sākšanās visus pārņēma tuvojošās katastrofas izjūta; visa zeme kvēloja un slāpa pēc veldzinošām lietus lāsēm. Ļaudis bija gaidīšanas ilgu pārņemti un lūdzās, lai debesis beidzot apžēlotos un liktenis ātrāk sūtītu nenovēršamos notikumus. Sākās negaiss; vareni pērkona dārdi saplūda ar lielgabalu dunoņu pasaules kara cīņu laukos.

Kad līdz Minhenei nonāca pirmā vests par erchercoga Franča Ferdinanda slepkavību (biju mājās un tikai pa logu uztvēru neprecīzas ziņas par šo slepkavību), vispirms mani pārņēma rūpes, vai tikai viņu nav nogalinājuši vācu studenti, kuri bija sašutuši par troņmantnieka sistemātiski īstenoto Austrijas valsts slāviskošanu. Domāju, ka nav ko brīnīties, ja vācu studenti būtu gribējuši atbrīvot vācu tautu no šī iekšējā ienaidnieka. Viegli iedomāties, kādas būtu sekas, ja erchercoga slepkavībai būtu šāds raksturs. Mēs tiktu pakļauti vajāšanu vilnim, kuru visa pasaule noteikti atzītu par "pamatotu" un "taisnīgu". Kad uzzināju iespējamā slepkavas vārdu un, ka tas noteikti ir serbs, mani pārņēma šausmas par to, ka erchercogam ir atriebies neizdibināmais liktenis.

Viens no lielākajiem slāvu draugiem bija kļuvis par slāvu fanātiķu upuri.

Ja kāds pēdējā laikā ir uzmanīgi sekojis Austrijas un Serbijas savstarpējām attiecībām, tas vairs ne mirkli nevarēja šaubīties, ka notikumu tālākā gaita būs neapturama.