Mana Cīņa

Neilgi pirms kara sākuma reizēm likās, ka vismaz dažās iedzīvotāju aprindās sāk rasties zināmas šaubas par to, vai pareiza ir savienība ar Austriju. Vācu konservatīvo nometnē laiku pa laikam izskanēja brīdino­šas balsis. Bet, ak vai, šīs saprāta balsis izrādījās saucēja balsis tuksnesī. Vācija turpināja ticēt, ka tās izvēlētais ceļš ir pareizs, ka, ejot pa šo ceļu, tā "iekaros" pasauli, un tās panākumi būs milzīgi, bet upuri — niecīgi.

Mums, kuri nav "izredzētie", atlika tikai klusējot noraudzīties, ka tā saucamie "pareizie" ceļi ved tieši bezdibenī, raujot līdzi visu tautu.

* * *

Tikai, pateicoties visas politiskās domas vārgumam, kļuva iespējams, ka lielu tautu ilgu laiku varēja apmierināt muļķīgs lozungs par "saimnieciskiem iekarojumiem" un par politisko galamērķi sludināt "mieru visā pasaulē".

Vācu tehnikas un rūpniecības triumfs, tirdzniecības lielie panāku­mi — tas, lūk, lika aizmirst, ka vispirmais un galvenais priekšnosacījums ir stipras valsts pastāvēšana. Zināmās aprindās sākās pat pilnīgi pretēji apgalvojumi, proti, ka valsts pastāv, pateicoties tehnikas un rūpniecības uzplaukumam; valsts nav nekas vairāk kā ekonomiska institūcija; valsts jāvada tikai saskaņā ar saimnieciskiem centieniem; arī valsts turpmākā pastāvēšana ir atkarīga no saimniekošanas; šāds lietu stāvoklis ir visdabiskākais un visveselīgākais un tādēļ tas jāaizstāv arī nākotnē.

Taču zinām, ka patiesībā valstij nav nekā kopīga ar vienu vai otru ekonomisko uzskatu, ar tām vai citām saimnieciskās attīstības formām.

Valsts nav tikai ekonomisko kontrahentu apvienība, kura izveidota noteiktā teritorijā, lai kopīgi risinātu savus saimnieciskos uzdevumus. Nē, valsts ir fiziski un garīgi vienlīdzīgu cilvēcisku būtņu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas labāk turpināt savu sugu un sasniegt augstākās gribas noteiktos mērķus. Valsts pastāvēšanas jēga un mērķis ir tikai tāds, un tas nevar būt nekas cits. Turklāt saimniecība ir tikai viens no palīglīdzekļiem minēto mērķu sasniegšanai. Tā nekad nav ne valsts cēlonis, ne ari mērķis, ja vien kāda valsts jau no paša sākuma nav būvēta uz nepareiza un pretdabiska pamata. Tikai tā ir saprotams tas, kāpēc valstij vispār kā nepieciešams priekšnosacījums nav vajadzīga viena vai otra teritoriālā ierobežotība. Tā ir raksturīga tikai tautām, kuras pašas ar saviem spēkiem un darbu grib nodrošināt savu iztiku un pastāvēšanu. Bet ir arī tautas — trani, kas prot ielavīties citās pasaules daļās un, izmantojot dažādus ieganstus, piespiest citas tautības strādāt savā labā.

Šīs valstis — trani — prot izveidot jaunas valstis neatkarīgi no savas teritorijas. Tas pirmām kārtām attiecas uz tautu, no kuras parazītisma jācieš visai pārējai cilvēcei, t.i., uz ebrejiem.

Ebreju valsts nekad nav bijusi teritoriāli ierobežota; teritorijas ziņā tā vienmēr ir bijusi universāla, taču rasu sastāva ziņā — vienmēr ārkārtīgi ierobežota. Lūk, kādēļ, šī tauta vienmēr un visur izveidoja valsti valstī. Viens no ebreju izgudrotajiem ģeniālākajiem trikiem ir tas, ka viņi šo savu valsti ir pratuši uzdot par "reliģiju" un tādējādi nodrošinājuši sev tolerantu izturēšanos no āriešu puses, kuriem vienmēr bijusi raksturīga reliģiska iecietība. Patiesībā Mozus reliģija nav nekas cits kā ebreju rases saglabāšanas mācība. Tādēļ arī tā aptver visas šim mērķiem nepieciešamās zinātnes, tajā skaitā socioloģiju, politiku un ekonomiku.

Visu cilvēku apvienību veidošanās pirmcēlonis ir sugas saglabāšanas instinkts. Pateicoties tieši tam, valsts ir tautas organisms, bet ne saimniecisks organisms. Tā ir milzīga atšķirība, kuru nemaz neizprot mūsdienu tā saucamās valsts "darbinieki". Mūsu valstsvīri domā, ka viņi var izveidot valsti vienīgi uz saimnieciska pamata; patiesībā valsts mūžam ir bijusi un būs tikai tās darbības un to īpašību rezultāts, kuri pirmām kārtām slēpjas gribā saglabāt sugu un rasi.