Mana Cīņa

Šīs īpašības nepiemīt tirgoņu egoismam, bet gan varonīgam tikumam, jo sugas saglabāšana noteikti prasa, lai pastāvētu indivīda pašuzupurēšanās spējas. Šeit ari slēpjas kāda dzejnieka teikto vārdu jēga: "Kas nav gatavs atdot savu dzīvību, tas nekad neiegūs dzīvi". Gatavība ziedot savu eksistenci ir nepieciešama, lai nodrošinātu sugas sagla­bāšanos. Skaidrs, ka valsts veidošanas un saglabāšanas vissvarīgākais priekšnosacījums pirmām kārtām ir zināma kopības izjūta, kas balstās uz piederību vienai sugai un vienai ģintij, un gatavība visiem spēkiem cīnīties par šīs kopības saglabāšanu. Tautām, kurām ir sava teritorija, tādējādi ir raksturīgs augsts tikumiskums un varonība. Parazīttautām savukārt ir raksturīga liekulība un viltīga cietsirdība, — ja vien šīs mazcienījamās īpašības nav jau bijušas par pirmcēloni tam, ka attiecīgā valsts vispār ir spējusi izveidoties. Vienas vai otras valsts izveidošanās pamatā vienmēr neizbēgami (vismaz savas attīstības sākumpakāpē) ir tieši minētie faktori. Turklāt tautu cīņā par pašsaglabāšanos sakāvi cieš, t.i., nonāk jūgā un agrāk vai vēlāk tiek lemtas iznīcībai, tieši tās tautas, kurām trūkst varonības un tikumiskuma, kā ari tās tautas, kuras savlaicīgi nav spējušas konstatēt parazītvalstu melīgumu un viltu. Šādos gadījumos runa ir ne tik daudz par prāta trūkumu, cik par vīrišķības un noteiktības trūkumu, pie tam vīrišķības trūkumu bieži vien cenšas slēpt aiz "humānisma" mantijas.

Tikai ļoti retos gadījumos vienas vai otras tautas iekšējais stiprums sakrīt ar tā saucamo saimniecisko uzplaukumu. Drīzāk otrādi, — var nosaukt bezgala daudz piemēru, kad šāds uzplaukums norāda uz tuvojošos valsts uzbrukumu. Jau no tā vien ir redzams, ka valsts noturīgums un stiprums nav galvenokārt atkarīgs no tās saimniecības. Ja cilvēku apvienību veidošanās būtu atkarīga pirmām kārtām no saimnieciskā spēka un instinktiem, tad jebkuram ekonomiskam uzplaukumam noteikti vajadzētu nozīmēt arī valsts augstāko spēka punktu. Bet mēs redzam gluži pretējo.

Ticība ekonomiskajam glgbējspēkam, it kā tas vienīgais spētu nostiprināt valsti, rada īpaši dīvainu iespaidu, kad šo "patiesību" sludina valstī, kuras vēsture māca gluži pretējo, Tieši Prūsijas vēsture taču ļoti skaidri pierāda, ka valsts veidošanai nav nepieciešamas materiālās īpašības, bet gan ideāli tikumi. Tikai šo tikumu aizsardzībā var attīstīties un plaukt ari ekonomika, kuras uzplaukums turpinās tikai līdz laikam, kamēr, atmirstot šīm tīri valstiskajām īpašībām, neaiziet bojā ari ekonomika. Tieši šādu procesu visbēdīgākajā formā diemžēl mēs vērojam šodien. Cilvēku materiālās intereses vienmēr uzplaukst tikai cilvēces varonīgo tikumu aizsardzībā. Kad materiālās intereses izvirzās priekšplānā, tās tūlīt sagrauj savas pastāvēšanas priekšnosacījumus.

Vienmēr, kad Vācijā bija vērojams politisks pacēlums, tas izraisīja līdzīgu reakciju ari saimniecībā. Bet tad, kad ekonomika kļuva par vienīgo mūsu tautas dzīves saturu, noslāpa ideālie tikumi, valsts slīdēja lejup un krītot aizrāva līdz ari ekonomiku.

Ja mēs pajautāsim, kādi ir valsts izveidošanās un nostiprināšanās galvenie faktori, tad, īsi sakot, būs jāatbild: atsevišķu indivīdu spēja pašuzupurēties, viņu griba pašuzupurēties vispārīgā labuma vārdā. To, ka šīm tikumiskajām īpašībām nav nekā kopīga ar ekonomiku, pierāda kaut vai tas, ka cilvēki nekad neupurējas ekonomisku motīvu dēļ. Cilvēks mirst par saviem ideāliem, taču viņš nevēlas mirt par saviem "darījumiem". Angļi labāk par visiem citiem ir pierādījuši savu pārākumu cilvēka dvēseles izpratnē, izstrādādami motivāciju savai cīņai. Kamēr mēs, vācieši, cīnījāmies par dienišķo maizi, Anglija cīnījās par "brīvību", pie tam nevis par savu, bet gan par mazo nāciju brīvību. Mēs smējāmies par šādu nekaunību, mūs sarūgtināja tāda nostādne. Bet tas tikai pierādīja, cik bezcerīgi muļķi bija Vācijas sabiedriskās domas vadītāji jau pirms kara sākšanās. Vēl toreiz nebija nekādas saprašanas par to, kādi faktori spēj sacelt cilvēkus cīņai un izsaukt gatavību labprātīgi doties nāvē kopīgas lietas labā.

Kamēr vācu tauta visa 1914. gada laikā uzskatīja, ka cīnās par ideāliem, tā bija stipra; tikko kļuva skaidrs, ka cīņa notiek tikai maizes gabala dēļ, tā bija gatava atmest visam ar roku.

Asprātīgie "valsts vadītāji" bija patiešām pārsteigti par šādu noskaņojuma maiņu. Viņi tā arī nesaprata: kamēr cilvēks cīnās tikai par ekonomisko izdevīgumu, viņš visiem spēkiem centīsies izbēgt no nāves kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, lai pats varētu izmantot šos labumus. Paskatieties, kā, rūpējoties par sava bērna glābšanu, pat visvājākā māte kļūst par varoni. Tāpat notiek ari sabiedrībā. Tikai cīņa par sugas, sava pavarda un savas dzimtenes, savas valsts saglabāšanu — tikai tāda cīņa visos laikos ir devusi cilvēkiem spēku iet tieši virsū ienaidnieka durkļiem.

Lūk, mūžīgā patiesība: