Mana Cīņa

Tā vēl bija Vācijas laime, ka 1914. gada karš radās konflikta dēļ, kurā tieši bija iejaukta Austrija. Habsburgiem nekas cits neatlika kā piedalīties karā. Ja notikumi būtu attīstījušies citādāk, tad Vācija droši vien būtu palikusi viena pati. Habsburgu valsts nemūžam nevēlētos un ari nevarētu piedalīties karā, kas būtu izcēlies tieši Vācijas dēļ. Tas, par ko vēlāk tik bargi tika nosodīta Itālija, ar Austriju droši vien būtu noticis vēl ātrāk. Austrija būtu palikusi "neitrāla" un tādējādi censtos paglābt sevi no tā, ka kara sākumā valstī varētu sākties revolūcija. Tādos apstākļos Austrijas slāvi jau 1914. gadā būtu devuši priekšroku monarhijas drīzākam sabrukumam nekā Austrijas karošanai Vācijas dēļ. Bija ļoti maz tādu cilvēku, kuri saprata šīs briesmas un grūtības, kādas Vācija sev sagādāja, būdama savienībā ar Austriju.

Pietiek jau tikai tā, ka Austrijai bija pārāk daudz ienaidnieku, kas domāja, kā ātrāk saņemt mirstošās Habsburgu valsts mantojumu. Ir pilnīgi skaidrs, ka laika gaitā pret Vāciju uzkrātos naidīgums tikai tādēļ vien, ka tā tika uzskatīta par Austrijas monarhijas sabrukuma novilcināšanas cēloni. Galu galā nostiprinājās uzskats, ka Vīnes mantojums ir iegūstams, tikai tiekot galā ar Berlīni. Tas ir, pirmkārt. Otrkārt, pateicoties savienībai ar Austriju, Vācija zaudēja visas labākās un izredzēm bagātākās iespējas noslēgt savienību ar citām valstīm. Gluži pretēji, tās attiecības ar Krieviju un pat ar Itāliju kļuva arvien saspringtākas. Turklāt ir jānorāda, ka Romā vispārējais noskaņojums pret Vāciju bija pavisam draudzīgs, bet pret Austriju — naidīgs. Jebkura itālieša sirdī pastāvīgi mājoja naidīgas jūtas pret Austriju, kuras vairākkārt izlauzās uz āru.

Ja Vācija bija uzņēmusi kursu uz pastiprinātas industrializācijas un tirdzniecības attīstības politiku, tad būtībā nebija vairs ne mazākā iemesla cīnīties pret Krieviju. Tikai abu nāciju visniknākie ienaidnieki bija iein­teresēti, lai šis naids rastos. Un "tā ari notika: pirmām kārtām tieši ebreji un marksisti ar visiem spēkiem rīdīja šīs divas valstis vienu pret otru.

Beidzot, treškārt, Vācijas savienība ar Austriju slēpa sevī bezgalīgas briesmas ari tādēļ, ka daudzas valstis bija viegli iekārdināmas perspektīvā sadalīt Austriju un gūt atlīdzinājumu uz tās bijušo zemju rēķina.

Pret Piedonavas monarhiju bija viegli sacelt kājās visu Austrumeiropu, it īpaši Krieviju un Itāliju. Ja Vācija nebūtu noslēgusi savienību ar

Austriju, kuras mantojums bija tik liels kārdinājums citām valstīm, tad pasaules koalīcija, ko ar vieglu roku sāka veidot karalis Eduards, nekad nebūtu radusies. Tikai tādēļ, ka pastāvēja šī nelaimīgā savienība ar Austriju, Vācijas pretiniekiem izdevās viegli apvienot vienotā frontē valstis ar tik dažādiem centieniem un mērķiem. Iesaistoties kopējā cīņā pret Vāciju, visas valstis cerēja, ka varēs paplašināt savas robežas uz Austrijas rēķina. Un tas, ka šai nelaimīgai savienībai klusībā pievienojās arī Turcija, tikai ārkārtīgi palielināja šīs briesmas.

Bet internacionālais ebreju kapitāls izmantoja gaidāmo Austrijas mantojumu par ēsmu. Ebreju kapitālu jau sen bija paredzēts izmantot Vācijas iznīcināšanas plāna īstenošanai. Tolaik Vācija vēl negribēja pilnīgi pakļauties pāri valstij stāvošajai saimniecības un finansu kontrolei, kas bija ebreju rokās. Tikai tādēļ vien jau izdevās radīt lielu koalīciju, kura, novērtējot milzīgo zem tās karogiem pulcēto kareivju skaitu, jutās droša, ka neievainojamais Zigfrīds beidzot tiks uzvarēts.

Jau tajā laikā, kad dzīvoju Austrijā, Vācijas savienība ar Habsburgu monarhiju radīja riebumu. Tagad tā bija kļuvusi par cēloni vissmagākajiem dvēseles pārdzīvojumiem, kuri turpmāk nostiprināja šo sen radušos pārliecību.

Nelielajā cilvēku lokā, kurā toreiz uzturējos, nekad neslēpu savu pārliecību, ka šis nelaimīgais līgums ar bojāejai nolemtu valsti nenovēršami novedīs Vāciju pie katastrofas, ja savlaicīgi nepratīsim lauzt šo līgumu. Šī pārliecība nebija satricināma. Taču sākās pasaules karš, un cilvēki uz laiku zaudēja spējas reāli novērtēt stāvokli. Pirmo kara dienu sajūsmas dēļ zaudēja galvu pat tie, kuriem jau viņu stāvoklis vien uzlika pienākumu rīkoties pēc visskaidrākā aprēķina. Kad pats nokļuvu frontē, visur, kur tika apspriesti šie temati, skaidri un atklāti izteicu savas domas: jo ātrāk tiks lauzts līgums ar Austriju, jo labāk būs vācu nācijai. Tieši un noteikti paziņoju, ka atteikšanās no savienības ar Austriju nebūt nav upuris, ja tādējādi Vācija var panākt, ka samazinās pret to karojošo valstu skaits. Nenoguris centos pierādīt, ka miljoniem mūsu brāļu nav ietērpušies karavīra mundierī tādēļ, lai glābtu grimstošo un bojā ejošo austriešu dinastiju, bet gan tādēļ, lai glābtu vācu tautu.