Mana Cīņa

Vācijā mēs izveidojām angļu un visas Britu impērijas karikatūru. Skola, prese, humoristiskie žurnāli radīja karikatūrisko priekšstatu, kas nedeva mums neko citu kā tikai pašapmānu. Šis muļķīgais priekšstats par angļiem pakāpeniski saindēja pilnīgi visu. Tā radās ārkārtīgā Anglijas nenovērtēšana, kas vēlāk mums tik nesaudzīgi atriebās. Šī falsifikācija bija tik liela, ka gandrīz visa Vācija angli iedomājās kā cilvēku, kas spējīgs uz visādām blēdībām un tajā pašā laikā ir ārkārtīgi bailīgs tirgonis. Mūsu profesoriem un zinātniekiem, kas rada par Angliju šādu priekšstatu, nebūt nerodas jautājums: kā gan tāda tauta ir spējusi izveidot pasaules impēriju. Tos, kas brīdināja par šī karikatūrisma kaitīgumu, negribēja sadzirdēt, viņu brīdinājumi tika noklusēti. Es vēl spilgti atceros, kā izstiepās manu kolēģu sejas, kad Flandrijā mēs nonācām aci pret aci ar angļu Tomijiem. Jau pēc dažām kauju dienām mūsu zēni lieliski sāka saprast, ka skotu kareivji, ar kuriem mums nākas cīnīties, nebūt nav līdzīgi karikatūrai, kura bija skatāma mūsu humoristiskajās lapelēs, tāpat arī presē publicētajos militārajos pārskatos. Jau tajās dienās man nācās krietni padomāt par to, kādai ir jābūt propagandai, lai tā iedarbotos mērķtiecīgi.

Tomēr šādu nepareizu uzskatu izplatīšana par angļiem laiku pa laikam deva šiem izplatītājiem arī labumu: ar šo nepareizo piemēru tika demonstrēts ari tas, cik pareiza ir pasaules miermīlīgā ekonomiskās iekarošanas politika. Cilvēki sev teica: tas, kas ir izdevies angļiem, noteikti izdosies arī mums, vāciešiem, jo mūsu priekšrocība ir vācu godīgums un taisnīgums, mēs pilnīgi atšķiramies no angļiem ar viņu specifisko "viltu un nodevību". Ar šīm īpašībām, ko centāmies sev piedēvēt, mēs cerējām iegūt mazo nāciju labvēlību un lielo uzticību.

Tas, ka mūsu tā saucamā stūrgalvība citos patiesībā iedvesa šausmas, mums neienāca prātā kaut vai tādēļ vien, ka paši nopietni ticējām savam pārākumam. Visa pārējā pasaule mūsu uzvedībā nesaskatīja neko citu kā tikai sevišķi rafinēta melīguma izpausmi. Tikai vācu revolūcija daudziem, par lielu izbrīnu, parādīja, cik mēs patiesībā esam lieli muļķi.

Šī "pasaules iekarošana miermīlīgā ceļā" pilnīgi skaidri parāda to, cik bezjēdzīga bija mūsu Trejsavienība. Ar kādām citām valstīm tad mēs varētu apvienoties? Savienībā ar Austriju, protams, nebija iespējams veikt militārus iekarojumus pat Eiropā. Te arī slēpās Trejsavienības vājums jau no tās pastāvēšanas sākuma. Bismarks vēl varēja atļauties kādu laiku izmantot šo surogātu. Taču pavisam nepieļaujami tas bija attiecībā uz tiem stulbeņiem, kas nomainīja Bismarku, — un vēl tādā laikā, — kad šādai savienībai nebija tādu priekšnoteikumu, kādi bija Bismarka laikā. Bismarks vēl varēja cerēt, ka ar Austriju viņam ir darīšana kā ar vācu valsti. Bet pakāpeniski tika ieviestas vispārējās vēlēšanu tiesības un šī valsts, acīm redzot, pārvērtās par nacionālu haosu, zaudēja savu vācisko raksturu un ieviesa parlamentāro valdīšanas formu.

Raugoties no rasu politikas viedokļa, savienība ar Austriju bija patiešām kaitīga. Vācija pie savām robežām pacieta jaunas slāvu lielvalsts veidošanos, bija naivi cerēt, ka agrāk vai vēlāk šī slāvu valsts attiecībā uz Vāciju ieņems pilnīgi citu pozīciju nekā, teiksim, Krievija. Savienība ar Austriju kļuva vājāka un iekšēji tukšāka ar katru gadu arī tādēļ, ka atsevišķi lieli savienības idejas izplatītāji Austrijas monarhijā arvien vairāk zaudēja savu ietekmi un tika izspiesti no vadošiem amatiem.

Gadsimtu mijā Vācijas savienība ar Austriju bija nonākusi tādā pašā stadijā kā Austrijas savienība ar Itāliju.

Arī šeit pastāvēja tikai divas iespējas: vai nu palikt savienībā ar Habsburgu monarhiju un klusēt par to, ka Austrijā tiek izskausta vācu ietekme vai arī rīkoties pretēji. Bija pilnīgi skaidrs, ka, ja Vācijā sāks kaut nedaudz protestēt pret vācu ietekmes izskaušanu Austrijā, neizbēgami būs atklāta cīņa.

Arī no psiholoģiskā viedokļa Trejsavienības vērtīgums bija ļoti mazs, jo jebkuras savienības noturīgums kļūst arvien vājāks, ja visi tās mērķi aprobežojas tikai ar pastāvošā stāvokļa saglabāšanu. Taču jo vairāk kāda savienība pieņemas spēkā, jo vairāk tās kontrahenti var cerēt ar šīs savienības palīdzību realizēt konkrētus ekspansijas mērķus. Šeit, tāpat kā jebkurā citā jomā, spēks nav aizsardzībā, bet gan — uzbrukumā.

Bija lietas, kuras jau toreiz lieliski saprata. Diemžēl to nesaprata tikai tā saucamie "izredzētie". Ludendorfs, toreiz būdams lielā ģenerālštāba pulkvedis, uzskatīja par savu pienākumu 1912. gada memorandā norādīt uz šiem trūkumiem. Protams, ka mūsu "valstsvīri" nepievērsa šim dokumentam ne mazāko uzmanību. Tādas vienkāršas lietas skaidri saprotam tikai mēs, vienkāršie mirstīgie. Bet "diplomātu" kungi šīs lietas principā nav spējīgi saprast.