Mana Cīņa

Ievērojot augstāk teikto, pāri palika tikai ceturtā iespēja — pastiprināta rūpniecības un pasaules tirdzniecības attīstība, kara flotes veidošana un koloniju iekarošana. Šis attīstības ceļš sākumā šķita visvieglākais. Iedzīvotāju nometināšana jaunās teritorijās ir ilgstošs process, kam reizēm vajadzīgi gadsimti. Tieši šajā aspektā arī meklējams šī ceļa spēks, jo runa nav par acumirklīgu uzliesmojumu, bet gan par pamatīgu un ilgstošu izaugsmes procesu. Te ari ir meklējama tā atšķirība no ātras industri­alizācijas ceļa, jo to var ātri veikt dažu gadu laikā un pēc tam tikai pārlie­cināties, ka tas viss ir tikai milzīgs ziepju burbulis. Floti var uzbūvēt daudz ātrāk nekā pārvarēt daudzus šķēršļus, izveidot zemnieku saimniecību un nometināt fermerus jaunās teritorijās. Bet floti ir arī vieglāk iznīcināt nekā salauzt spēcīgu zemnieku saimniecību.

Taču, ja Vācija bija sākusi iet pa izvēlēto ceļu, tad vajadzēja saprast, ka šis attīstības ceļš vienā jaukā dienā novedīs pie kara. Tikai bērni varēja noticēt, ka ar draudzīgiem apliecinājumiem un laipnībām par ilgstošu mieru, mēs šajā "mierīgajā tautu sacensībā" varēsim iegūt un paturēt savu koloniju daļu un mums nebūs vajadzības ķerties pie ieročiem.

Nē, ja jau mēs sākām iet pa šo ceļu, bija skaidrs, ka vienā jaukā dienā Anglija kļūs par mūsu ienaidnieku. Bija muļķīgi sašust, ka ļaunā Anglija, redziet, nolēmusi uz mūsu draudzīgajiem centieniem atbildēt ar sava egoisma rupjo spēku.

Protams, mēs, labie vācieši, nekad nebūtu izšķīrušies par tādu rīcību kā angļi.

Jaunu zemju iekarošanas politiku Eiropā Vācija varēja īstenot tikai savienībā ar Angliju un pret Krieviju, bet koloniju iekarošanu un tirdzniecības paplašināšanu pasaules mērogā — savienībā ar Krieviju un pret Angliju. Likās, ka, apzinoties šādu situāciju, vajadzēja izdarīt attiecīgos secinājumus, t.i., pirmām kārtām vajadzēja pēc iespējas ātrāk patriekt pie velna Austriju.

Raugies no kuras puses gribi, gadsimtu mijā šī savienība ar Austriju bija īsta bezjēdzība.

Taču mūsu diplomātija nedomāja ne par savienību ar Krieviju pret Angliju, ne par savienību ar Angliju pret Krieviju — abos gadījumos taču karš bija neizbēgams! Vācija nostājās uz pastiprinātas industrializācijas ceļa, strauji attīstīja tirdzniecību, lai "izbēgtu no kara". Vācijas diplomātijai šķita, ka tā, izvēloties pasaules "saimniecisko iekarošanu mierīgā ceļā", ir atradusi glābējlīdzekli, kas uz visiem laikiem padarīs nevajadzīgu iepriekš īstenoto vardarbības politiku. Tomēr laiku pa laikam šī pārliecība sāka šķobīties, it sevišķi tad, kad no Anglijas atskanēja draudi, kas sākumā mūsu diplomātijai šķita pilnīgi nesaprotami. Vācijā secināja, ka jābūvē liela flote, taču nevis uzbrukumam un nevis tādēļ, lai iznīcinātu Angliju, bet tikai un vienīgi tikai, lai "aizsargātu" mums jau zināmo "mieru visā pasaulē" un mūsu "mierīgos" iekarojumus zemes virsū. Sākdami būvēt floti, mēs atkal centāmies būt pēc iespējas pieticīgāki gan attiecībā pret kuģu skaitu, gan arī pret tonnāžu un bruņojumu. Lūk, ari šeit mums vajadzēja nodemonstrēt savus pilnīgi "miermīlīgos" nolūkus.

Visa pļāpāšana par pasaules iekarošanu vienīgi ar miermīlīgiem ekonomiskiem līdzekļiem bija vislielākā muļķība, bez tam tā kļuva par mūsu valsts politikas galveno principu. Tā bija vēl lielāka, kad mēs nekautrējāmies kā piemēru minēt Angliju, lai pierādītu, ka šāda miermīlīga pasaules iekarošana ir pilnīgi iespējama. Mūsu toreizējo vēstures profesoru nodarītais ļaunums ir grūti labojams, tas, ko viņi darīja, bija noziegums. Šī vieglprātīgā vēstures interpretācija noder tikai par piemēru, lai parādītu, kā daudzi cilvēki "studē" vēsturi, neko nesaprotot. Anglijas vēsture noderēja, lai pierādītu tieši pretēju teoriju. Taču Anglija bija tā zeme, kura visus savus ekonomiskos sasniegumus bija panākusi ar ārkārtīgu cietsirdību. Anglija šos iekarojumus balstīja uz ieroču spēku un brutāli ar ieročiem ari aizstāvēja. Britu valsts politikas raksturīgākā pazīme ir tā, ka Anglija lieliski prata izmantot politisko varu ekonomisko iekarojumu veicināšanai un ari otrādi — ekonomiskos iekarojumus nekavējoties pārvērst politiskā varā.

Pie tam muļķīgi būtu pieņemt, ka paši angļi ir pārāk "gļēvi", lai lietu savas asinis, aizstāvot valsts ekonomisko politiku. Tas, ka Anglijā ilgu laiku nepastāvēja "tautas armija", nebūt neliecina par angļu "gļēvumu". Bruņoto spēku organizatoriskajai formai te nav izšķirošās nozīmes. Visu izšķir griba un gatavība pilnīgi izmantot to militārās organizācijas formu, kura attiecīgajā brīdī ir nācijas rīcībā. Anglijai vienmēr ir bijis tāds bruņojums, kāds attiecīgajā brīdī bija nepieciešams. Tā vienmēr izmantoja tādus ieročus, kādi nodrošināja panākumus. Anglija izmantoja algotņus, kamēr ar tiem varēja iztikt. Bet, kad tas bija nepieciešams, tā lēja savu labāko dēlu asinis, ja savādāk panākumi nebija gūstami. Un Anglija cīņā vienmēr izrādīja vislielāko noteiktību, sīkstumu un neatlaidību.