Mana Cīņa

Vieni aizstāvēja pirmo ceļu, citi — otro ceļu. Galu galā pārsvaru guva pēdējais viedoklis.

Visveselīgākais, protams, būtu bijis pirmais no šiem diviem ceļiem, t.L, jaunu zemju iegūšana un lieko iedzīvotāju pārvietošana uz turieni, jo šim ceļam bija ļoti daudz priekšrocību, it īpaši vadoties no nākotnes viedokļa.

Jau tai iespējai vien, ka visas nācijas pamatā saglabātos veselīgais zemnieku slānis, ir pilnīgi nenovērtējama nozīme. Daudzas mūsu ikdienas likstas radušās no neveselīgajām attiecībām starp laukiem un pilsētām. Spēcīgs sīkzemnieku un vidējās zemniecības slānis visos laikos ir bijis labākais pasargātājs no sociālajām slimībām, kuras mūs tagad moka. Tas galu galā ir vienīgais lēmums, kas nācijai nodrošina iztikas iegūšanu pašu zemē. Tikai šajā gadījumā izzūd rūpniecības un tirdzniecības hipertrofētā loma, un šīs nozares ieņem nacionālās saimniecības ietvaros pamatīgāku vietu, uzturot nepieciešamo līdzsvaru.

Tad rūpniecība un tirdzniecība nav vairs tikai nācijas iztikas avots, bet gan viens no iztikas līdzekļiem. Šis nozares regulē tikai ražošanas apjomu atbilstoši patēriņa apjomam visās nacionālās saimniecības jomās. Pildot šādu lomu, rūpniecība un tirdzniecība zināmā mērā atbrīvo pašu tautas uzturēšanu no ārvalstu atkarības, kā arī veicina nācijas brīvības un neatkarības saglabāšanu īpaši grūtos laikos.

Pats par sevi saprotams, ka jaunu zemju iegūšanas politika nav īstenojama kaut kur Kamerūnā. Jaunas zemes tagad nākas meklēt gandrīz vienīgi Eiropā. Vajag pateikt sev mierīgi un aukstasinīgi, ka Dievs debesis nebūt nav paredzējis par katru cenu nodrošināt vienai tautai 50 reižu vairāk zemes nekā otrai. Nevajag pieļaut, ka mūsdienu politiskās robežas aizsedz mums mūžīgo tiesību un taisnīguma robežas. Ja ir taisnība, ka uz mūsu planētas zemes pietiek visiem, tad lai dod mums tik daudz zemes, cik nepieciešams dzīvošanai.

Protams, neviens mums labprātīgi zemi neatdos. Tad spēkā stāsies mūsu nācijas tiesības uz pašsaglabāšanos ar visām no tā izrietošajām sekām. Ko nevar iegūt ar labu, to nākas paņemt ar spēku. Ja mūsu senči būtu pārāk vadījušies no pacifistiskajām muļķībām, kādas ir cieņā tagad, mūsu tautai piederētu varbūt trešā daļa no pašreizējās teritorijas. Tad vācu nācijai, kāda tā ir šodien, vispār nebūtu Eiropā vietas. Nē, tieši mūsu senču stingrajai gribai mēs esam pateicību parādā, ka mums ir abas austrumu provinces un līdz ar to arī pietiekami stiprs pamats zem kājām, lai mūsu valstij un tautai būtu diezgan daudz iekšējā spēka dzīvot un cīnīties par nākotni.

Ir ari citi iemesli, kas pierāda šāda problēmas risinājuma taisnīgumu.

Daudzas Eiropas valstis tagad līdzinās piramīdai, kas apgriezta ar kājām gaisā un nostādīta uz smailes. Šīm valstīm Eiropā ir smieklīgi mazi valdījumi, ja salīdzina ar viņu kolonijām, ārējo tirdzniecību utt. īpatsvaru. Tā nu iznāk, ka smaile atrodas Eiropā, bet visa pārējā bāze — citās pasaules daļās. Tikai Amerikas Savienotajās Valstīs ir citāds stāvoklis. Tur bāze atrodas pašu kontinenta robežās, un vienīgi smaile saskaras ar citām pasaules daļām. No tā izriet nepieredzēti lielais Amerikas iekšējais spēks salīdzinājumā ar lielākās daļas Eiropas koloniālo valstu vājumu.

Arī Anglijas piemērs nerunā pretī teiktajam. Skatoties uz Britu impēriju, nevajadzētu aizmirst visu anglosakšu pasauli. Anglija nav salīdzināma ne ar vienu citu Eiropas valsti jau tādēļ vien, ka tai un Amerikas Savienotajām Valstīm ir daudz kopīgu pazīmju kultūrā un valodā.

Skaidrs, ka jaunu zemju iekarošanas politiku Vācija var īstenot tikai Eiropas ietvaros. Kolonijas šim mērķim kalpot nevar, jo tās nav piemērotas, lai tās ļoti blīvi apdzīvotu eiropieši. Jau 19. gadsimtā vairs nebija iespējams mierīgā ceļā iegūt šādus koloniālos īpašumus. Kolonijas bija iegūstamas tikai ļoti smagā cīņā. Bet, ja no cīņas nav iespējams izvairīties, tad labāk ir karot nevis par tālām kolonijām, bet gan par zemi, kas atrodas mūsu pašu kontinentā.

Šādu lēmumu, protams, var pieņemt tikai tad, ja pastāv pilnīga vienprātība. Nedrīkst svārstīties, nedrīkst šim uzdevumam ķerties klāt tikai daļēji. Tā veikšana prasa visu spēku sasprindzinājumu. Šādu lēmumu var pieņemt tikai tad, kad visi politiskie vadoņi valstī ir nonākuši pie pilnīgas vienprātības. Katram mūsu solim jābūt vienīgi šī lielā uzdevuma nepieciešamības diktētam. Pilnīgi skaidri jāapzinās, ka šāds mērķis ir sasniedzams tikai ar ieroču spēku un mierīgi, aukstasinīgi jāiet pretī nenovēršamajam.

Tikai no šī viedokļa raugoties, mums savulaik vajadzēja novērtēt, cik derīgi ir Vācijas noslēgtie savienības līgumi ar citām valstīm. Pieņemot lēmumu Eiropā iegūt jaunas zemes, tās mēs varam iegūt uz Krievijas rēķina. Mums vajadzēja iet to pašu ceļu, kādu gāja mūsu ordeņu bruņinieki. Vācu zobenam bija jāiekaro zeme arklam un tādējādi jānodrošina vācu nācijai dienišķā maize. Šādas politikas īstenošanai mēs Eiropā varējām atrast tikai vienu sabiedroto — Angliju.