Mana Cīņa

Tad tuvākā vai tālākā nākotnē radīsies tikai divas iespējas: vai nu mūsu pasaule tiks pārvaldīta saskaņā ar mūsdienu demokrātijas principiem un visu lēmumu smaguma centrs būs skaitliski spēcīgākās rases, vai ari pasaule tiks pārvaldīta saskaņā ar dabas spēku likumiem. Tad uzvarēs tautas ar spēcīgāku gribu un nevis tās nācijas, kas nostājušās uz pašierobežošanās ceļa.

Nevienam nevajadzētu šaubīties, ka mūsu pasaulei būs jāizcīna ļoti smaga cīņa par cilvēces pastāvēšanu. Taču galu galā vienmēr uzvar pašsaglabāšanās instinkts. Zem šī instinkta spiediena viss tā saucamais humānisms, — kas ir tikai kaut kas vidējs starp muļķību, gļēvulību un iedomību, — izkūst kā sniegs marta saulē. Cilvēce ir kļuvusi liela tikai mūžīgā cīņā, cilvēce aizies bojā, ja valdīs mūžīgs miers.

Mums, vāciešiem, "iekšējās kolonizācijas" lozungs ir liktenīgs jau tādēļ vien, ka tas nostiprina mūsos uzskatu, it kā ar "pašu spēkiem" būtu atrasts glābšanas līdzeklis, kā klusi un mierīgi, atbilstoši pacifisma garam nodrošināt sev labāku nākotni. Ja šo mācību uztver nopietni, tad attiecībā uz Vāciju tas nozīmē beigas jebkuram spēku sasprindzinājumam cīņā par to vietu zem saules, uz kuru mums ir tiesības. Ja vidusmēra vācietis nāks pie pārliecības, ka arī šādā "mierīgā" ceļā var nodrošināt savu dzīvi un savu nākotni, tas nozīmēs, ka ir beigas jebkuram aktīvam mēģinājumam patiešām sekmīgi aizstāvēt to, kas ir vācu nācijas dzīves nepieciešamība. Tad būtu "jāatvadās" no Vācijai lietderīgas ārpolitikas un jāpārvelk svītra vācu tautas nākotnei vispār.

To lieliski saprot ebreji. Nav nejaušība, ka šīs vācu tautai nāvējoši bīstamās idejas mūsu vidū cenšas izplatīt galvenokārt ebreji.

Ebreji pārāk labi pazīst mūs, vāciešus, viņi lieliski saprot, ka vidusmēra vācietis viegli uzķersies uz tā šarlatāna makšķeres, kurš pratīs pierādīt, ka atrasts glābējlīdzeklis, kā parādīt ne tikai garu degunu dabai un mainīt tās likumus, bet arī padarīt nevajadzīgu nesaudzīgo cīņu par eksistenci. Tāds vidusmēra vācietis labprāt klausās, kad viņam cenšas pierādīt, ka kundzība uz mūsu planētas ir sasniedzama bez smaga darba, vienkārši neko nedarot.

Pēc iespējas asi ir jāuzsver: jebkāda veida iekšējā kolonizācija Vācijā pirmām kārtām var būt tikai līdzeklis, kā novērst zināmus sociālos trūkumus un vispirms likvidēt jebkādu spekulāciju ar zemi; iekšējā kolonizācija nekad nebūs spējīga nodrošināt mūsu nācijas nākotni, neapgūstot jaunas teritorijas.

Ja mēs šādi rīkosimies, tad ļoti īsā laikā ne tikai būs izmantotas visas mūsu teritoriālās iespējas, bet arī mūsu spēki vispār.

Beidzot jāievēro arī tas, ka iekšējās kolonizācijas politika noved pie tāda stāvokļa, ka attiecīgā tauta aptver pavisam nelielu teritoriju. Šāda rīcība ļoti nelabvēlīgi ietekmē zemes aizsardzības spējas. Tādas pašas sekas ir iedzīvotāju pieauguma ierobežošanas politikai.

Jau no konkrētai tautai piederošās zemes platības vien ir ļoti atkarīga tās ārējā drošība. Jo lielāku teritoriju apdzīvo tauta, jo stiprāka ir tās patiesā aizsardzība. Tagad, tāpat kā agrāk, vieglāk ir izrēķināties ar tautu, kas blīvi apdzīvo nelielu teritoriju, nekā ar tādu tautu, kurai pieder liela teritorija. Plaša teritorija taču nodrošina zināmu aizsardzību pret vieglprātīgiem ienaidnieka uzbrukumiem, jo viņš zina, ka panākumi gūstami tikai ļoti smagā cīņā. Uzbrucēja risks ir tik liels, ka viņš dosies triecienā tikai ārkārtēju apstākļu dēļ. Tādējādi jau konkrētas valsts lielums vien nodrošina noteiktu tautas brīvības un neatkarības garantiju, bet mazas valstis burtiski kārdina pretinieku.

Dzīvē notika tā, ka mūsu valsts tā saucamās nacionālās aprindas noraidīja abas pirmās iespējas, par kurām es tikko runāju. Tiesa, to motivācija atšķīrās no iepriekš minētās. Dzimstības ierobežošanas politika tika noraidīta, vadoties galvenokārt no morālām jūtām. Kolonizācijas politika tika izbrāķēta, sašutumā nojaušot, ka tas varētu būt sākums cīņai pret lielajiem zemes īpašumiem un pat pret privātīpa­šumu. Ievērojot to, kādā formā tika sludināta šī glābējmācība — kolo­nizācijas politika, var teikt, ka aizdomas bija pietiekami pamatotas.

Kopumā šīs politikas nolieguma motivācija bija ne sevišķi prasmīga no tā redzes viedokļa, kādu ietekmi tai vajadzēja atstāt uz plašiem tautas masu slāņiem. Vispār šī motivācija nepieskaras jautājuma būtībai.

Noraidot pirmos divus ceļus, palika vēl pārējie divi ceļi, kas varētu nodrošināt ar darbu un maizi arvien pieaugošo iedzīvotāju skaitu.

Trešais ceļš. Pastāvēja iespēja iegūt jaunas zemes Eiropā un izkliedēt liekos miljonus iedzīvotāju, tādējādi dodot nācijai iespēju dzīvot un iegūt iztiku savā zemē.

Ceturtais ceļš. Atlika iespēja strādāt importam, īstenojot pastiprinātas industrializācijas politiku un strauji attīstot tirdzniecību. Nopelnītie līdzekļi nodrošinātu pašu tautas vajadzības.

Tātad: vai nu jaunu zemju iekarošana, vai ari koloniālā un tirdzniecības politika.

Abi šie pēdējie ceļi tika apspriesti, pārbaudīti un ieteikti, vadoties no visdažādākiem viedokļiem.