Mana Cīņa

Galu galā vienā jaukā dienā tāda tauta izzudīs no zemes virsas, jo cilvēks tikai noteiktu laiku var darboties pret dabas likumiem. Daba atriebsies agrāk vai vēlāk. Stiprākā paaudze izspiedīs vājāko paaudzi, jo dzīvotdziņa beigu beigās pārvar visus šķēršļus, ko radījis atsevišķu cilvēku tā saucamais humānisms. Tā vietā nāk dabas humānisms, kas iznīcina vājo, lai doti vietu stiprajam.

Tā nu iznāk, ka tie, kas vēlas nodrošināt vācu tautas nākotni, ierobežojot cilvēku dzimstību, patiesībā nolaupa tai nākotni.

Otrs ceļš. Tas ir iekšējā kolonizācija, kuru slavē un iesaka arī šodien. Daudziem šī priekšlikuma autoriem ir vislabākie nodomi. Taču viņu idejas būtība ir tik nepareiza, ka spēj nodarīt vislielāko ļaunumu, kādu vien var iedomāties.

Bez šaubām, augsnes auglīgumu var uzlabot līdz noteiktai pakāpei, taču ne bezgalīgi. Izmantojot mūsu augsni intensīvāk, mēs patiešām varam kādu laiku izbēgt no bada draudiem un apmierināt arvien pieaugošās iedzīvotāju vajadzības. Taču fakts, ka parasti nepieciešamība pēc pārtikas produktiem aug ātrāk, nekā palielinās iedzīvotāju skaits. Cilvēku vajadzības pēc uztura, apģērba utt. ar katru gadu pieaug. Jau tagad šīs vajadzības nav salīdzināmas ar mūsu senču vajadzībām, teiksim, pirms simt gadiem.

Tādēļ būtu pilnīgi aplam pieņemt, ka darba ražīguma kāpinājums pats par sevi radīs augošā iedzīvotāju skaita nodrošināšanai nepieciešamos priekšnosacījumus. Nē, tas ir tikai zināmā mērā pareizi, jo noteikta daļa no produkcijas pieauguma, kas iegūts augsnes auglības palielināšanas rezultātā, tiešām varēs kalpot cilvēku arvien pieaugošo vajadzību apmierināšanai. Taču, pat ļoti ierobežojot pašu patēriņu, no vienas puses, un čakli strādājot, no otras puses, mēs drīz sasniegsim augsnes auglības galējo robežu.

Tad izrādīsies, ka, neskatoties uz visu čaklumu, no zemes nevar iegūt vairāk, nekā tā spēj dot. Un tad, lai gan ne tūlīt, atkal būs klāt bargais liktenis. Sākumā badoties vajadzēs tikai neražas gados. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, vajadzības tiks apmierinātas arvien trūcīgāk. Pēc kāda laika badoties nevajadzēs tikai retajos ļoti bagātas ražas gados. Bet pienāks laiks, kad arī rekordražas vairs nespēs paglābt no mūžīgā bada, kas būs kļuvis par pastāvīgu tautas pavadoni. Tad dabai neatliks nekas cits kā palīdzēt un veikt atlasi, atstājot dzīvus tikai izraudzītos cilvēkus. Vai nu tas būs tā, vai arī cilvēks atkal centīsies palīdzēt pats sev, t.i., sāks mākslīgi ierobežot dzimstību ar visām no tā izrietošajām smagajām sekām gan rasei, gan indivīdam.

Man varbūt centīsies iebilst, ka tāda nākotne gaida visu cilvēci, un tādējādi no liktenīgajām sekām nevar izbēgt arī atsevišķa tauta.

Pirmajā mirklī šis iebildums šķiet pareizs. Taču jāievēro, ka noteiktā laika posmā visa cilvēce būs spiesta ierobežot cilvēku cilts vairošanos, jo nebūs vairs iespējams paaugstināt augsnes auglību atbilstoši iedzīvotāju skaita pieaugumam. Tad atkal savu izšķirošo vārdu teiks daba, vai arī cilvēks pats izdomās, kā sev palīdzēt. Cerēsim, ka tas notiks daudz pareizākā virzienā nekā līdz šim. Kad pienāks šis laiks, ar to nāksies rēķināties visām tautām. Pagaidām šādi triecieni nāk tikai pār tām rasēm, kurām vairs nav nepieciešamā spēka, lai nodrošinātu sev pietiekamu zemes platību uz šīs planētas. Taču pagaidām zemes vēl ir pietiekami, jo ir milzīgi līdzenumi, kas stāv pilnīgi neizmantoti un gaida savus arājus.

Neapšaubāmi, ka šo neapstrādāto zemi daba nebūt nav paredzējusi kādai noteiktai nācijai. Brīvās zemes piederēs tām tautām, kurām būs pietiekami daudz spēka un čakluma, lai šo zemi iekoptu. Daba dod dzīvību cilvēkiem uz planētas un pēc tam mierīgi vēro spēku brīvo spēli. Kam būs vairāk vīrišķības un centības, tas arī kļūs par dabas mīļāko bērnu, tam arī tiks dāvātas kunga tiesības uz šīs zemes.

Ja viena vai otra tauta aprobežosies ar iekšējo kolonizāciju tajā brīdī, kad citas rases izplatīsies pa arvien lielāku teritoriju, tai būs jāsāk pašierobežoties, bet visas pārējās tautas vēl turpināsies vairoties. Šis bridis noteikti pienāks, un jo straujāk tas notiks, jo mazāka teritorija būs konkrētās nācijas rīcībā. Diemžēl ļoti bieži tieši labākās nācijas vai, precīzāk, vienīgās patiesi kulturālās rases, kas ir visa cilvēces progresa īstenotājas, tik ļoti ir apžilbinājis pacifisms, ka tās labprātīgi atsakās no savas teritorijas paplašināšanas un aprobežojas tikai ar "iekšējo" kolonizāciju. Taču tajā pat laikā tās nācijas, kas ir daudz zemākā attīstības līmenī, sagrābj milzīgas teritorijas un turpina tajās vairoties. Ir skaidrs, pie kā tas novedīs. Kulturālākās, bet neizlēmīgākās rases zemes trūkuma dēļ būs spiestas ierobežot savu dzimstību, taču tajā pat laikā mazāk kulturālās, bet pēc sava rakstura brutālākās nācijas varēs turpināt vairoties bez jebkādiem ierobežojumiem. Citiem vārdiem, līdz ar to kādā jaukā dienā visa pasaule var nonākt tās cilvēku daļas rokās, kuras kultūras līmenis ir daudz zemāks, bet instinkti ir aktīvāki.