Mana Cīņa

Ja Vācija vairāk interesētos par vēsturi un tautas psiholoģiju, neviens pat uz brīdi nebūtu pieļāvis domu, ka Vīne un Roma jebkad vienosies un nostāsies vienā frontē pret kopīgo ienaidnieku. Drīzāk Itālija būtu pārvērtusies par lāvu izverdošu vulkānu, nekā tās valdība būtu iedrošinājusies nosūtīt palīgā fanātiski ienīstajai Habsburgu valstij kaut vienu kareivi. Man tūkstošiem reižu Vīnē bija iespēja novērot bezgalīgo naidu un nicinājumu, ar kādu itāļi izturas pret Austrijas valsti. Simtiem gadu Habsburgu nams ir pārāk daudz grēkojis pret itāļu tautas brīvību un neatkarību, lai šos grēkus aizmirstu pat vislabākās gribas vadīti cilvēki. Bet šīs gribas jau nebija ne itāļu tautai, ne Itālijas valdībai. Itālijai bija divas iespējas, kā atrisināt savstarpējās attiecības ar Austriju — vai nu savienība, vai arī karš.

Izvēloties savienību, Itālija guva iespēju mierīgi gatavoties karam. Vācijas "savienība" ar Austriju un Itāliju kļuva sevišķi bezjēdzīga un bīstama tajā laikā, kad saasinājās kolīzijas starp Austriju un Krieviju.

Mums ir darīšana ar klasisku gadījumu, kad vispār nav kaut cik skaidri noteiktas izturēšanās līnijas.

Kāpēc vispār tika noslēgts līgums ar Austriju? Skaidrs, ka mērķis bija labāk nodrošināt Vācijas nākotni, nekā tas būtu iespējams, ja Vācija paliktu viena pati. Bet šāda nākotne taču ari Vācijai dotu iespēju saglabāt vācu tautu.

Jautājums varēja būt tikai šāds: kā iedomājama vācu nācijas dzīve tuvākā nākotnē, kā nodrošināt vācu nācijas brīvu attīstību, kā garantēt tās attīstību Eiropas spēku sadalījuma ietvaros.

Tam, kas prastu kaut cik ievērot veselīgas ārpolitikas pamatnoteiku­mus, Vācijā vajadzēja nonākt pie šāda secinājuma: Vācijā dabiskais iedzī­votāju pieaugums gadā ir 900 tūkstoši. Ar katru dienu kļūst grūtāk pabarot šo jauno valsts pilsoņu armiju. Šīs grūtības nenovēršami beigsies ar ka­tastrofu, ja mēs nespēsim atrast ceļus un līdzekļus, lai izbēgtu no bada briesmām.

Lai no šīm šausmām perspektīvā izvairītos, bija iespēja izvēlēties vienu no četriem ceļiem:

Pirmais ceļš. Pēc Francijas parauga varēja mākslīgi ierobežot dzimstību un tādējādi novērst pārapdzīvotību.

Ir brīži, kad pati daba, — piemēram, liela trūkuma, sliktu klimatisko apstākļu vai lielu neražu laikā, — zināmā mērā ierobežo iedzīvotāju pieaugumu noteiktās valstīs vai arī attiecībā uz noteiktām rasēm. Daba to dara ārkārtīgi nežēlīgi, bet vienlaikus ļoti gudri. Tā neierobežo cilvēku radīšanas spējas, bet gan tā ierobežo jau dzimušo cilvēku izdzīvošanu. Daba pakļauj cilvēkus tik lieliem pārbaudījumiem un tādam trūkumam, ka izmirst un atgriežas zemes mātes klēpī visi nespēcīgie, neveselie cilvēki. Šajā gadījumā likteņa pārbaudījumus iztur tikai dzīvei vispiemērotākie cilvēki. Un viņiem, kas ir izturējuši tūkstošiem pārbaudījumu, un palikuši dzīvi, ir tiesības radīt jauno paaudzi, kura atkal un atkal tiek pakļauta pamatīgai izlasei. Daba ir ļoti nežēlīga pret atsevišķu indivīdu; tā bez žēlastības aizsauc prom no šīs zemes to, kurš nespēj izturēt dzīves triecienus. Taču daba saglabā rasi, norūda to un dod spēku veikt lielākus darbus nekā līdz šim.

Iznāk tā, ka iedzīvotāju skaita samazināšana noved pie indivīda norūdīšanas, kuras rezultātā nostiprinās visa rase.

Citādi ir tad, ja cilvēks pats izdomā ierobežot dzimstību. Viņam nav dabas spēka. Viņš ir sagatavots no cita materiāla, viņš ir "humāns". Cilvēks grib pacelties "augstāk" par bargo un gudro karalieni dabu, viņš neierobežo to cilvēku skaitu, kas spējīgi izdzīvot, bet gan ierobežo dzimstību. Cilvēkam, kas visu laiku redz tikai pats sevi, bet nevis rasi kopumā, tas liekas taisnīgāk un cilvēcīgāk nekā pretējais ceļš. Diemžēl arī iznākums ir pilnīgi pretējs.

Daba pieļauj pilnīgu cilvēku radīšanas brīvību, bet pēc tam visus tos, kuriem lemts dzīvot tālāk, pakļauj stingrai kontrolei; no milzīga indivīdu skaita tā atlasa labākos un dzīves cienīgākos cilvēkus; daba tiem dod iespēju kļūt par tālākās dzīves turpinātājiem. Taču cilvēks rīkojas gluži pretēji. Viņš ierobežo dzimstību un pēc tam visiem spēkiem pūlas, lai izdzīvotu katrs piedzimušais. Šāda Dieva gribas korekcija cilvēkam šķiet ļoti gudra, katrā ziņā humāna, un viņš priecājas, ka ir pārspējis viltībā dabu un pierādījis tās nespēju. Par to, ka patiesībā ir samazinājies gan iedzīvotāju skaits, gan arī pasliktinājusies atsevišķu indivīdu kvalitāte, mūsu "labsirdis", rīkodamies Dieva tā Tēva vietā, negrib ne dzirdēt, ne domāt.

Pieņemsim, ka dzimstība ir samazināta un dzimušo skaits sarucis. Bet šajā gadījumā taču dabīgā cīņa par izdzīvošanu, kuras laikā paliek tikai visstiprākie un veselīgākie cilvēki, tiek aizvietota ar centieniem par katru cenu "glābt" dzīvību vājākajiem un slimīgākajiem cilvēkiem.

Tādējādi tiek likti pamati paaudzei, kura nenovēršami kļūs vājāka un nelaimīgāka, kamēr mēs turpināsim ņirgāties par dabu un tās gribu.