Mana Cīņa

Toreiz es pārzināju stāvokli Austrijas valstī nesalīdzināmi labāk nekā tā saucamā oficiālā "diplomātija", kura tāpat kā allaž akli soļoja pretī katastrofai. Vācu tautas noskaņojumu parasti noteica tas, kā no augšas tika apstrādāta sabiedriskā doma. Taču augšās kā par spīti valdīja īsts Austrijas "sabiedrotā" kults, — uz to skatījās kā uz īstu zelta teļu. Ar izmeklētu laipnību tika piesegts godīguma un tiešuma trūkums. Tukši vārdi tika uzskatīti par reāliem darbiem.

Jau Vīnē mani daudzkārt pārņēma niknums, kad salīdzināju oficiālo valsts darbinieku runas ar Vīnes preses saturu. Turklāt Vīne vismaz ārēji palika vācu pilsēta. Daudz sliktāk izskatījās tad, kad, novēršoties no Vīnes, no vāciskās Austrijas, skats apstājās pie valsts slāvu provincēm. Pietika ielūkoties Prāgas laikrakstos, un tūliņ kļuva skaidrs, kāda attieksme tur valda pret augsto spēli ar Trejsavienību. Austrijas slāvu provincēs pilnīgi atklāti smējās un ņirgājās par šo "valsts gudrības" piemēru. Jau miera laikā, kad par karu vēl nebija nojausmas un abi imperatori apmainījās ar draudzīgiem rokas spiedieniem un skūpstiem, slāvu provincēs neviens vairs nešaubījās, ka šī savienība sašķīdīs druskās tajā brīdī, kad Nībelungu ideāli saskarsies ar grēcīgo zemi.

Pagāja vairāki gadi, un sākās kārš. Vāciju pārņēma uztraukums, kad sabiedrotā Itālija izstājās no Trejsavienības, pamezdama Austriju un Vāciju likteņa varā, bet pēc tam drīz vien pievienojās pretējai pusei. Taču tie, kurus nebija skāris diplomātiskais aklums, vienkārši nespēja saprast, kā gan varēja kaut uz brīdi iedomāties tādu brīnumu, ka Itālija cīnīsies kopā ar Austriju. Diemžēl Austrijā stāvoklis nebija ne par matu labāks. Šeit arī ticēja šim brīnumam.

Par savienības ideju Austrijā bija tikai Habsburgi un vācieši — Habsburgi aprēķina un vajadzības dēļ, bet vācieši lētticības un politiskas muļķības dēļ. Vāciešu vēlmes bija labas. Viņi taču cerēja, ka, atbalstot Trejsavienību, viņi izdara lielu pakalpojumu Vācijai, t.i., palielina tās spēku un drošību. Tā bija politiska muļķība, jo pati cerība nebija pareiza. Gluži pretēji, ar to viņi Vācijas impēriju piesaistīja politiskam līķim, kas nenovēršami ievilks bezdibenī abas valstis. Taču, galvenais, savienības politika noveda pie vēl lielākas Austrijas vāciešu asimilēšanas. Pateicoties savienībai ar Vāciju, Habsburgi jutās aizsargāti no Vācijas iejaukšanās viņu lietās. Tāpēc viņi enerģiski, sistemātiski un neatlaidīgi veica vācu ietekmes ierobežošanu. Ievērojot minēto apstākli, Habsburgiem šādu politiku īstenot kļuva arvien vieglāk un drošāk, nenodarot ļaunumu valdošajai dinastijai. Pateicoties jau mums labi zināmajai Vācijas valdības "objektivitātei", tad no šāda veida iejaukšanās nebija ko bīties. Taču, ja kāds Austrijas vācietis sāka protestēt pret zemisko slāviskošanas politiku, tūlīt varēja atsaukties uz Trejsavienību un viņu apklusināt.

Un ko gan varēja izdarīt Austrijas vācieši, ja vācieši Vācijā, un Vācija vispār izrādīja tik lielu un pastāvīgu uzticību un pateicību Habsburgu valdībai? Vai tad Austrijas vācieši varēja pretoties Habsburgiem, ja tūlīt riskēja kļūt par tautas nodevējiem Vācijas sabiedrības acīs? Tāds, lūk, bija Austrijas vāciešu liktenis, lai gan desmitiem gadu ilgi viņi bija uz savas tautības altāra nesuši vislielākos upurus!

No otras puses, kāda gan būtu nozīme visai šai savienībai, ja tiktu izskausta vācu ietekme Habsburgu monarhijā? Vai tad nav skaidrs, ka Trejsavienības nozīme Vācijai bija atkarīga no tā, cik ilgi Austrijā nebūs Vācijas ietekmes? Vai tad varēja nopietni rēķināties ar to, ka pastāvēs savienība ar slāvisko Austriju?

Oficiālās vācu diplomātijas un visas sabiedriskās domas nostāja jautājumos, kas skāra iekšnacionālo cīņu Austrijā, patiesībā bija ne tikai muļķīga, bet ari vienkārši neprātīga. Vācija visu savu politiku balstīja uz savienību ar Austriju, un visas 70 miljonu lielās tautas nākotni padarīja atkarīgu no šīs savienības. Tā vienaldzīgi noskatījās, kā šīs savienības galvenais balsts Austrijā laika gaitā tiek plānveidīgi sagrauts. Un kas tad?

Skaidrs, ka vienā jaukā dienā pāri palika tikai papīrs, uz kura bija rakstīts — "Līgums ar Vīnes diplomātiju". Vācija tā arī nesagaidīja reālu palīdzību no sava sabiedrotā.

Attiecībā uz Itāliju viss bija skaidrs jau no paša sākuma.