Mana Cīņa

Ja kristīgi sociālā partija, izņemot savus pareizo izpratni par tautas masu nozīmi, pirmkārt, būtu spējusi izstrādāt pareizus uzskatus par rasu problēmas nozīmi, kā tas bija raksturīgs vācu nacionālajai partijai: otrkārt, ja tā pati būtu īsta nacionālistiska partija vai, treškārt, ja vācu nacionālā kustība bez pareiza galamērķa, ebreju jautājuma un nacionālās idejas izpratnes būtu spējusi izstrādāt tādu praktisko gudrību kā kristīgi sociālā partija, it sevišķi jautājumā par tās attieksmi pret sociālismu, — tad mēs būtu ieguvuši tieši to kustību, kura pēc manas visdziļākās pārliecības jau toreiz būtu varējusi sekmīgi pagriezt vācu tautas likteni labākas nākotnes virzienā.

Taču tā nenotika, un iemesls galvenokārt ir meklējams toreizējās Austrijas valsts būtībā.

Tādējādi neviena no šīm partijām nevarēja mani apmierināt, jo tajās nevarēju saskatīt savu uzskatu iemiesojumu. Tādēļ nespēju iestāties nevienā partijā, kā arī nevarēja līdzdarboties šajā cīņā. Jau toreiz visas pastāvošās politiskās partijas uzskatīju par nespējīgām palīdzēt vācu tautas nacionālajai atdzimšanai šī vārda visīstākajā nozīmē.

Tajā laikā arvien palielinājās mana noraidošā attieksme pret Habsburgu valsti.

Jo vairāk es iedziļinājos ārpolitikā, jo vairāk pārliecinājos, ka Austrijas valsts vācu tautai var nest vienīgi nelaimi. Kļuva arvien skaidrāks, ka vācu nācijas liktenis tagad izšķiras tikai Vācijā, bet nevis Austrijā. Tas vienādi attiecas kā uz politiskām problēmām, tā arī vispārīgiem kultūras dzīves jautājumiem.

Arī kultūras un mākslas problēmu jomā Austrijas valstī bija jūtamas stagnācijas pazīmes. Vismaz tās bija zaudējušas jebkuru cik necik nozīmīgu ietekmi vācu nācijā. Jaunākajai arhitektūrai Austrijā nevarēja būt nopietnu panākumu jau tāpēc vien, ka pēc Ringa ielas apbūves Vīnē vairs netika celtas nozīmīgas ēkas, kuras varētu salīdzināt ar Vācijas plāniem.

Tādējādi arvien vairāk sāku dzīvot dubultu dzīvi: prāts un ikdiena spieda mani palikt Austrijā un gūt smagu, bet svētīgu dzīves skolu. Vienīgi mana sirds dzīvoja Vācijā.

Mani arvien vairāk pārņēma smaga un nomācoša neapmierinātība, kad es tuvāk pārliecinājos par Austrijas valsts iekšējo tukšumu. Man kļuva skaidrs, ka šo valsti vairs nav iespējams glābt un tā vācu tautai var nest tikai jaunas nelaimes.

Biju pārliecināts ka valsts spēj tikai likt šķēršļus un ierobežot patiešām cienīgos vācu tautas dēlus, kā arī veicināt visu nevācisko.

Viss šis Austrijas galvaspilsētas konglomerāts man kļuva pre­tīgs, — čehi, poļi, ungāri, serbi, horvāti utt. — un viņu vidū cilvēces mikrobi — ebreji un vēlreiz ebreji.

Šī milzīgā pilsēta man sāka likties kā asinsgrēka iemiesojums.

Jau no bērnības runāju lejasbavāriešu dialektā. Nevarēju no tā atradināties un tā arī neapguvu Vīnes žargonu. Jo ilgāk dzīvoju šajā pilsētā, jo vairāk neieredzēju haotisko tautu sajaukumu, kas saēd seno vācu kultūras centru.

Jau doma vien, ka valsti iespējams saglabāt vēl ilgu laiku, man šķita vienkārši smieklīga.

Austrija toreiz līdzinājās vecai mozaīkai, kas sastāv no sīkiem, daudzkrāsainiem akmentiņiem un vietām sāk drupt, jo arī cements laika gaitā ir izdrupis. Kamēr šim mākslas darbam neskaras klāt, šķiet, ka tas ir tāds pats kā agrāk. Bet, tikko tas saņems vismazāko triecienu, mozaīka sašķīdīs tūkstoš sīkās daļiņās. Jautājums bija tikai par to, no kurienes nāks šis trieciens.

Mana sirds nekad nav piederējusi Austrijas monarhijai; tā vienmēr ir piederējusi Vācijas impērijai. Lūk, kādēļ Austroungārijas valsts sabrukumu uzskatīju vienīgi un tikai par vācu nācijas atbrīvošanas sākumu.

Pamatojoties uz to, manī spēcīgi radās nepārvarama tieksme beidzot aizbraukt uz turieni, uz kurieni jau no agras jaunības gadiem mani sauca slepena vēlēšanās un mīlestība.

Cerēju, ka Vācijā kļūšu par arhitektu, iekarošu vārdu un godīgi kalpošu savai tautai tādā veidā, kādu ir paredzējis liktenis.

Taču no otras puses, gribēju palikt tepat un pastrādāt tās lietas labā, kura jau sen bija manu karstāko vēlmju priekšmets: gribēju nodzīvot šeit līdz tam laimīgajam brīdim, kad dārgā dzimtene beidzot pievienosies kopīgajai tēvzemei, t.i., Vācijas impērijai.

Daudzi cilvēki arī tagad nesapratīs kvēlās ilgas, kādas mani dažreiz pārņēma. Taču nevēršos pie viņiem, bet gan pie tiem, kuriem liktenis šo laimi līdz šim ir liedzis vai ar drausmīgu nežēlību atņēmis, kad tā viņiem jau bija piederējusi. Vēršos pie tiem, kuri, būdami atrauti no savas tautas, ir spiesti cīnīties pat par svētajām tiesībām runāt savā valodā; vēršos pie tiem, kas tiek vajāti un mocīti par to, ka ir uzticami savai tēvzemei, kā arī pie tiem, kuri dziļās skumjās gan sapnī gan nomodā ilgojas pēc laimīgā brīža, kad mīļā māte tos atkal kļaus pie savas sirds. Lūk, pie tiem vēršos un zinu, ka viņi mani sapratīs!