Toreiz Vīnē bija jau tik daudz čehu, ka tikai ar ārkārtīgu iecietību attiecībā uz rasu problēmām varēja panākt, lai čehi tūlīt nenostātos vāciešiem naidīgās partijas pusē. Kas gribēja glābt Austriju, patiešām nedrīkstēja ignorēt čehus. Piemēram, jaunā partija centās vispirms dabūt savā pusē sīkos čehu amatniekus, kuru Vīnē bija ļoti daudz. To šī partija cerēja panākt, cīnoties pret liberālo mančesterismu. Lai apvienotu visus vecās Austrijas amatniekus neatkarīgi no viņu tautības, kristīgi sociālā partija par vispiemērotāko ceļu uzskatīja lozunga izvirzīšanu cīņai ar ebrejiem un šīs cīņas balstīšanu uz reliģiskiem pamatiem. Tik virspusēji paužot savu pozīciju, partija nebija spējīga kaut cik nopietni zinātniski pamatot izvirzīto problēmu. Šāda jautājuma nostādne tikai atbaidīja visus tos, kuriem tāds antisemītisms nebija saprotams. Ievērojot to, antisemītisma idejas propagandas spēks aptvertu idejiski aprobežotās aprindas, ja vien partijas piekritēji no tīri instinktīvas ebreju nicināšanas neprastu pāriet uz problēmas dziļu izpratni. Inteliģence kristīgi sociālās partijas izvirzīto jautājumu traktējumu principiāli noraidīja. Pamazām radās iespaids, ka visā šajā cīņā darīšana ir tikai ar mēģinājumu pievērst ebrejus jaunai ticībai, bet varbūt — ar nenovīdīgu konkurenci. Taču cīņa zaudēja visas iezīmes, kas to varēja pacelt pāri ikdienišķajam. Daudziem, — un ne jau vissliktākajiem, — tā sāka likties amorāla un nosodāma. Nebija apziņas, ka runa ir par visas cilvēces dzīvību, par problēmu, no kuras risināšanas ir atkarīgs visu neebreju tautu liktenis.
Nekonsekvences dēļ kristīgi sociālās partijas antisemītisma traktējums zaudēja savu nozīmi.
Tas bija tāds šķietams antisemītisms. Tāda cīņa pret ebrejiem bija sliktāka par jebkuru gadījumu, kad pret viņiem necīnītos vispār. Tika radītas tikai tukšas ilūzijas.
Šādiem antisemītiem dažreiz likās, ka tūlīt viņi savilks cilpu ap pretinieka kaklu, bet patiesībā pretinieks viņus vazāja aiz deguna. Taču paši ebreji ļoti ātri tik labi piemērojās šādam antisemītismam, ka tas viņiem vairāk palīdzēja nekā kaitēja.
Ja tādējādi jaunā partija nesa smagus upurus uz nacionalitāšu valsts altāra, tad vēl vairāk tai nācās grēkot pret vācu tautas galvenajiem centieniem.
Ja partija Vīnē negribēja zaudēt pamatu zem kājām, tā nekādā gadījumā nedrīkstēja būt "nacionālistiska". Viegli apejot šo jautājumu, partija cerēja izglābt Habsburgu valsti. Patiesībā tā tikai paātrināja valsts bojāeju. Bet pati kustība šīs taktikas dēļ zaudēja varenu spēka avotu.
Vīnē toreiz ļoti uzmanīgi sekoju abām šīm kustībām. Pret pirmo kustību jutu dziļas iekšējas simpātijas, bet interese par otro kustību modināja cieņu pret tās vadītāju, reti sastopamu cilvēku, kura tēls manās acīs jau toreiz bija Austrijas vāciešu smagā stāvokļa traģisks simbols.
Kad pa Ringa ielu aiz mirušā birģermeistara zārka plūda lielas ļaužu masas, arī biju to simtu tūkstošu vidū, kas viņu pavadīja. Dziļā saviļņojumā sev teicu, ka arī šī cilvēka darbi nenovēršami izrādīsies veltīgi, jo to nomāks liktenis, kas valsti ir lēmis bojāejai. Ja doktors Karls Luegers būtu dzīvojis Vācijā, viņa vārdu minētu blakus visdižāko tautas cilvēku vārdiem. Bet viņam nācās dzīvot un darboties Austrijas valstī, kur bija apslēpta gan viņa darbības, gan arī viņa paša nelaime.
Kad nomira Luegers, Balkānos jau gailēja uguntiņas, kas vēstīja par karu. Dienu no dienas tās iedegās arvien alkatīgāk. Liktenis mirušajam bija žēlīgs un neļāva nodzīvot līdz brīdim, kad viņam savām acīm vajadzētu redzēt nelaimi, no kuras viņš nebija spējis pasargāt savu zemi.
Vērojot visus šos notikumus, es centos saprast cēloņus, kādēļ vācu nacionālā partija cieta krahu, bet kristīgi sociālā partija — smagu sakāvi. Es nonācu pie neapšaubāma secinājuma, ka neatkarīgi no tā, vai vispār pastāvēja iespēja nostiprināt Austroungārijas valsti, abu partiju kļūdas bija šādas:
Vācu nacionālā partija pilnīgi pareizi izvirzīja jautājumu par vācu atdzimšanas principiālajiem mērķiem, bet to piemeklēja nelaime, izvēloties ceļu uz šo mērķi. Tā bija nacionālistiska partija, bet diemžēl nepietiekami sociāla, lai patiešām spētu iekarot masas. Toties tās antisemītisms bija balstīts uz rasu problēmas pareizu izpratni, tās antisemītiskā aģitācija nebija balstīta uz reliģiskiem priekšstatiem. Tajā pašā laikā partijas cīņa pret katoļticību no visiem viedokļiem, it īpaši no taktikas viedokļa, bija nepareiza.
Kristīgi sociālā kustība skaidri neizprata vācu atdzimšanas mērķus, toties laimīgā kārtā atrada pareizo ceļu kā partija. Šī partija saprata sociālo jautājumu nozīmi, bet kļūdījās, izvēloties cīņas formu pret ebrejiem. Tā nemaz neizprata nacionālās idejas vareno spēku.