Mana Cīņa

Patiešām liela tautas vadoņa māka visos laikos pirmām kārtām ir nesadrumstalot tautas uzmanību, koncentrēt to vienmēr pret vienu vienīgu pretinieku. Jo koncentrētāka būs tautas griba cīņā par vienu vienīgu mērķi, jo lielāks būs šīs kustības pievilkšanas spēks, jo plašāks būs cīņas vēriens. Ģeniāls vadonis ari dažādus pretiniekus pratīs tautas priekšā nostādīt uz vienas līnijas. Viņš lietu saviem piekritējiem izskaidros tā, it kā šie dažādie pretinieki patiesībā būtu pieskaitāmi vienai kategorijai. Kad tauta redz sevi dažādu ienaidnieku ielenkumā, tad vājāka un nenoturīgāka rakstura cilvēki sāk svārstīties un šaubīties par savas lietas pareizību.

Tikko svārstīties sākušās masas redzēs sevi cīnāmies ar- daudziem pretiniekiem, virsroku gūs "objektīvās" noskaņas un radīsies jautājums: vai tad tā var būt, ka visiem pārējiem cilvēkiem nav taisnība un tikai mūsu tauta vai kustība ir uz pareizā ceļa?

Tas nozīmē masu spēka paralīzes sākumu. Lūk, kādēļ ir jāapvieno visi pretinieki, pat ja viņi ļoti atšķiras viens no otra. Tad piekritēju masas jutīsies pretstatītas tikai vienam vienīgam pretiniekam. Nostiprināsies ticība, ka izvēlētais ceļš ir pareizs, un palielināsies naids pret tiem, kas uzbrūk taisnīgajai lietai.

Vācu nacionālā kustība Austrijā to nesaprata un samaksāja par to ar varbūtējiem panākumiem.

Šīs partijas mērķi bija pareizi un pārliecība tīra, bet izvēlētais ceļš uz mērķi — aplams. Partija līdzinājās parastam tūristam, kas nenolaiž acu no kalna galotnes, kurā grib uzkāpt; tūrists dodas ceļā ar nelokāmu pārliecību sasniegt virsotni par katru cenu, bet izdara "nelielu" kļūdu. Pārāk daudz domādams par virsotni, viņš nepievērš nekādu uzmanību ceļa topogrāfijai un tam, kas patiesībā notiek viņam zem kājām; galu galā viņš aiziet bojā.

Kristīgi sociālistiskā partija — vācu nacionālās partijas lielākā sāncense — bija pilnīgi pretējā situācijā. Tā labi, gudri un pareizi izvēlējās savu ceļu, bet tai diemžēl nebija skaidrs sasniedzamais galamērķis.

Tur, kur vācu nacionālā partija kliboja, kristīgi sociālās partijas nostādnes bija pareizas un plānveidīgas.

Tā izprata masu nozīmi un tādēļ, demonstratīvi uzsverot partijas sociālo raksturu, jau no pirmās pastāvēšanas dienas prata nodrošināt sev vismaz daļēju masu atbalstu. Vēršoties pie vidējo šķiru un amatniecības sīkajiem un zemākajiem slāņiem, tā uzreiz ieguva daudz uzticamu, izturīgu un ziedoties gatavu piekritēju. Šī partija izvairījās no jebkādas cīņas pret reliģiskiem iestādījumiem un tādējādi nodrošināja sev baznīcas atbalstu, kas mūsdienās ir ļoti varena un spēcīga organizācija. Un partijai radās tikai viens vienīgs lielais pretinieks. Tā izprata ari plaši izvērstas propagandas milzīgo nozīmi un parādīja īstu virtuozitāti, iedarbojoties uz plašo masu un savu piekritēju psihi un instinktiem.

Tas fakts, ka arī šī partija nespēja īstenot savu mērķi un neizglāba Austriju, slēpjas tās darbībai raksturīgajās divās kļūdās un neskaidrajā mērķa formulējumā.

Jaunās kustības antisemītisms bija koncentrēts nevis uz rases, bet gan uz reliģijas problēmām. Kļūdai bija tāda pat izcelsme, kā otrajiem maldi.

Kristīgi sociālās partijas dibinātāji uzskatīja, ka, ja partija grib glābt Austriju, tā nedrīkst atzīt rasu principu, jo tādā gadījumā visīsākajā laikā notiks valsts vispārējs sabrukums. Vadoņi uzskatīja, ka Vīnes īpašais stāvoklis nosaka to, ka partijai jāatsakās no visa, kas šķir cilvēkus, bet jāatbalsta tikai tie, kas apvieno visus vīriešus.