Ja kāds atsevišķs samaitāts subjekts sutanā izdarītu netīru noziegumu pret tikumību un morāli, par to taču neviens neapvainos visu baznīcu. Tāpat būtu jāizturas ari tad, ja kāds atsevišķs baznīcas kalpotājs nodod un apmelno savu nāciju, un vēl tādā laikā, kad tas notiek visapkārt. Nevajag aizmirst, ka uz vienu atsevišķu un sliktu draudzes mācītāju ir tūkstošiem tādu, kuri nācijas nelaimi izjūt kā savu nelaimi, un ir ar mieru atdot visu nācijas labā un kopā ar mūsu tautas labākajiem dēliem karsti ilgojas pēc brīža, kad debesis mums dāvās savu smaidu.
Ja kāds mums teiks, ka te runa nav tik daudz par sīkām ikdienas problēmām, kā par lieliem un principiāliem dogmatiska rakstura jautājumiem, es atbildēšu tā:
Ja tiešām tu sevi uzskati par likteņa izredzēto, lai sludinātu patiesību, dari to, bet tad tev jābūt tik vīrišķīgam, lai darbotos nevis pa apkārtceļiem ar politiskas partijas starpniecību, jo šeit jau slēpjas zināma blēdība, bet tev jācenšas sliktās tagadnes vietā sludināt labāku nākotni. Ja tev nepietiek vīrišķības šādam darbam, ja pats tu neesi pilnīgi pārliecināts, ka tavas dogmas ir labākas, — rokas nost! Ja tu neuzdrošinies uzstāties bez maskas, tad pa kontrabandas ceļiem neuzdrošinies meklēt šos apkārtceļus politikā.
Politiskām partijām nedrīkst būt nekā kopīga ar reliģijas problēmām, ja tikai tās nevēlas graut savas rases paradumus un tikumību. Tieši tāpat arī reliģija nedrīkst iejaukties partiju politiskajās ķildās.
Ja vieni vai otri baznīcas kalpotāji cenšas izmantot reliģiskas iestādes (vai arī tikai reliģiskas mācības), lai nodarītu ļaunumu savai nācijai, tad nevajag sekot tiem, bet gan cīnīties pret viņiem ar līdzīgiem ieročiem.
Katram politiskajam vadītājam savas tautas reliģiskās mācības un iestādes vienmēr jāuzskata par pilnīgi neaizskaramām. Citādi viņš nedrīkst kļūt par politiķi; viņam jākļūst par reformatoru, ja vien protams, viņam piemīt nepieciešamās dotības".
Jebkura cita pieeja neizbēgami noved pie katastrofas it sevišķi Vācijā.
Studējot vācu nacionālo kustību un cīņu pret Romu, es toreiz ieguvu pārliecību, kas turpmāko gadu laikā tikai pastiprinājās: tas, ka šī partija nepietiekami novērtēja sociālās problēmas nozīmi, tai maksāja tiešām visu cīņasspējīgo tautas masu zaudējumu. Piedalīšanās parlamentā mazināja šīs partijas īsto vērienu un radīja šim iestādījumam raksturīgās vājās vietas. Bet partijas cīņa pret katoļu baznīcu nebija pieņemama iedzīvotāju zemākajiem un vidējiem slāņiem; no partijas novērsās neskaitāmi vislabākie cilvēki, kas vispār veidoja nācijas pamatu.
Taču praksē Austrijas "cīņai par kultūru" bija pavisam niecīgi panākumi.
Tiesa, vācu nacionālajai partijai izdevās atšķelt no katoļu baznīcas apmēram 100 tūkstošus ticīgo cilvēku, taču baznīcai tas nekādu lielo ļaunumu nenodarīja. Šajā gadījumā draudžu ganiem nudien nenācās liet asaras par zaudētajām "aitiņām", jo faktiski viņi zaudēja tikai tos, kas iekšēji jau sen nebija kopā ar viņiem. Tā arī bija galvenā atšķirība starp jauno un veco reformāciju: lielās reformācijas laikā no katoļu baznīcas novērsās daudzi no vislabākajiem cilvēkiem, kuriem bija patiešām dziļa reliģiskā pārliecība. Tagad no baznīcas aizgāja tikai vienaldzīgie cilvēki galvenokārt politisku apsvērumu dēļ. Arī no politikas viedokļa raugoties, iznākums bija pilnīgi smieklīgs un nožēlojams. Kas tad bija noticis? Vācu tautas nacionālā politiskā kustība, kas solīja lielus panākumus, aizgāja bojā, jo tās vadītājiem trūka domas skaidrības, un viņi novirzīja partiju uz nenovēršamas šķelšanās ceļa.
Viens fakts gan nav apstrīdams: vācu nacionālā kustība nekad nebūtu izdarījusi šo kļūdu, ja to neietekmētu plašu tautas masu psihes izpratnes trūkums. Šīs partijas vadība nesaprata, ka, balstoties uz psiholoģiskajiem apsvērumiem, masām nekad nevajag norādīt uz diviem vai vairākiem pretiniekiem vienlaikus, jo tas tikai vājina cīņas garu pašu nometnē. Ja minētās partijas vadītāji būtu to sapratuši, viņi jau šī iemesla dēļ vien orientētu vācu nacionālo kustību tikai uz vienu pretinieku. Politiskai partijai nav nekā bīstamāka kā nonākt tādu cilvēku vadībā, kas grib cīnīties visās frontēs uzreiz, mētājas uz visām pusēm un neprot gūt pat visniecīgākos praktiskos panākumus vienā vietā.
Pat tad, ja visi pārmetumi katoļticībai būtu pilnīgi pareizi, politiska partija ne uz mirkli nedrīkst aizmirst faktu, ka, — un to apliecina visa iepriekšējā vēstures pieredze, — vēl nekad nevienai tīri politiskai partijai nav izdevies analoģiskā situācijā panākt reliģiskas reformācijas sākšanos. Ne tādēļ cilvēkiem jāmācās no vēstures, lai aizmirstu tās mācības tieši tajā brīdī, kad tās jāizmanto praksē, un ari ne tādēļ, lai iedomātos, ka konkrētajā situācijā vēstures notikumi noritēs pavisam citādi, nekā mēs tos esam pieredzējuši līdz šim. Vēsture jāstudē tādēļ, lai prastu ievērot tās mācības mūsdienās. Kas to neprot, lai neuzskata sevi par politisku vadoni, jo patiesībā viņš ir tikai uzpūtīgs muļķis. Viņa praktisko nespēju nevar attaisnot labā griba.