Mana Cīņa

Vīnē, šajā daudzo tautību degpunktā, uz katra soļa bija redzams, ka vācu pacifists ir vienīgais, kas pret savas nācijas likteni izturas ar bēdīgi slaveno "objektivitāti", par kuru mēs jau runājām. Ebrejs nekad tā neizturas pret savas tautas likteni. Man Vīnē kļuva skaidrs, ka vācu sociālists ir vienīgais, kas ir "internacionāls" tādā nozīmē, ka prot tikai smilkstēt un činkstēt savu internacionālo biedru priekšā. Cehu un arī poļu sociālists uzvedas pilnīgi citādi. Vārdu sakot, es jau toreiz sapratu, ka nelaimes sakne tikai daļēji ir meklējama šajās mācībās. Tā ir arī pie mums valdošās nepareizās nacionālās audzināšanas dēļ, kuras rezultātā veidojas daudz mazāka uzticība savai nācijai. No teiktā izriet, ka visa vācu nacionālās partijas argumentācija pilnīgi nepareizi teorētiskā aspektā pamato savu cīņu pret katolicismu.

Audzināsim vācu tautā jau no bērnības spēcīgas savas tautas tiesību atzīšanas jūtas, nesakropļosim mūsu jaunatni, atbrīvosim to no šīs nolādētās "objektivitātes" tajos jautājumos, kur ir runa par sava "es" saglabāšanu! Tad mēs ļoti ātri pārliecināsimies, ka vācu katolis, tāpat kā katoļi Īrijā, Polijā vai Francijā, paliks vācietis, t.i., uzticīgs savai tautai. Pats par sevi saprotams, ka šādas rīcības priekšnosacījums ir īsti nacionāla valdība.

Vislabāko pierādījumu teiktajam mums sniedz laika periods, kurā mūsu tautai pēdējo reizi nācās stāties vēstures tiesas priekšā un cīnīties uz dzīvību vai nāvi.

Kamēr valdošo aprindu darbība bija daudz maz apmierinoša, tauta savu pienākumu izpildīja pilnīgi. Gan protestantu, gan katoļu mācītājs deva bezgalīgi lielu ieguldījumu mūsu pretošanās spēku uzturēšanā ne tikai frontē, bet arī aizmugurē. Šajā laikā, it īpaši pirmā uzliesmojuma momentā, gan katoļu, gan arī protestantu nometnei pastāvēja tikai viena vienota vācu valsts, par kuras uzplaukumu un nākotni tās abas lūdza ar vienādu degsmi.

Vācu nacionālajai kustībai Austrijā nācās izvirzīt jautājumu: vai Austrijas vāciešiem ir iespējams saglabāt savu kundzību, pastāvot katoļticībai? Jā vai nē? Ja atbilde būtu pozitīva, tad politiskai partijai nebūtu nekādas vajadzības nodarboties ar reliģiju vai konfesiju atšķirībām; ja tā būtu negatīva, tad būtu jāveido nevis politiska partija, bet gan jāsāk reformācijas kustība.

Tas, kas pa apkārtceļiem ar politiskas organizācijas palīdzību grib nonākt pie reliģiskas reformācijas, būs spiests secināt, ka viņam nav ne mazākā priekšstata par to, kā dzīvē veidojas reliģiskie priekšstati vai reliģiskas mācības un kā tās izpaužas ar baznīcas starpniecību.

Te nav iespējams reizē kalpot diviem kungiem. Protams, nodibināt vai sagraut reliģiju ir nesalīdzināmi lielāks darbs nekā valsts un jo vairāk partijas sagraušana.

Lai nestāsta, ka vācu nacionālās partijas uzstāšanās pret katoļticību bija tikai pašaizsardzība, ka uzbrucēja bija katoļticība.

Visos laikos, protams, atrodas bezkaunīgi subjekti, kurus neaptur nekas reliģijas pārvēršanā par politiskas šeftēšanās ieroci (jo tādi kungi domā tikai par šeftēm). Taču ir pilnīgi nepareizi atbildību par šiem neliešiem uzvelt reliģijai. Šādi subjekti vienmēr iemanīsies savās zemiskajās interesēs izmantot vai nu reliģiju, vai arī kaut ko citu. Parlamenta dīkdieņiem un dienaszagļiem nav nekā patīkamāka par to, kā ar atpakaļejošu datumu iegūt savām politiskajām blēdībām zināmu attaisnojumu. Kad atbildība par viņu personiskajām nelietībām tiek uzvelta reliģijai vai konfesionālām atšķirībām, viņi ir ļoti apmierināti. Šie melīgie subjekti nekavējoties piesauc par liecinieci vai visu pasauli, klaigājot, cik taisnīga ir bijusi viņu rīcība, kā viņi, pateicoties savām oratora spējām utt. izglābuši reliģiju un baznīcu. Jo vairāk viņi klaigā, jo vairāk muļķīgie vai aizmāršīgie līdzpilsoņi saskata sliktās rīcības īstos vaininiekus. Un nelieši ir sasnieguši savu mērķi.

Visviltīgākā lapsa ļoti labi zina, ka tās darbībai nav nekāda sakara ar reliģiju. Nelieši smīn bārdā, bet viņu godīgie un mazāk pieredzējušie pretinieki kādā jaukā dienā izmisuši zaudē ticību savai lietai un noiet malā.

Arī, raugoties no citas puses, būtu pilnīgi netaisnīgi reliģiju vai baznīcu padarīt atbildīgu par atsevišķu cilvēku trūkumiem. Salīdzināsim visas baznīcas varenību ar atsevišķa vidusmēra baznīcas kalpotāja trūkumiem, un mums būs jānonāk pie secinājuma, ka labā un ļaunā proporcija šeit ir labvēlīgāka nekā jebkurā citā sfērā. Protams, ari garīdznieku vidū būs tādi, kuriem svētais amats ir tikai līdzeklis savas politiskās patmīlības apmierināšanai. Būs arī tādi, kuri, iesaistoties politiskajā cīņā, diemžēl aizmirst, ka viņiem jābūt augstākās patiesības sargiem, bet nevis melu un apmelojumu aizstāvjiem. Taču jāatzīst, ka uz vienu necienīgu garīdznieku atradīsies daudzi tūkstoši godīgu draudzes ganu, kas apzinās savas misijas cildenumu. Mūsu melīgajā un samaitātajā laikmetā šādi cilvēki bieži vien ir kā ziedošas oāzes tuksneša vidū.