Mana Cīņa

Šī nelaimīgā pieeja visiem nācijas centieniem, kuras pamatā ir "neobjektīvi" pieņēmumi, traumē jebkuru spēju dziļi subjektīvi iedziļināties šajā lietā, jo objektīvi viss runā pretī doktrīnai. Galu galā tiek pilnīgi izkropļoti gan mērķi, gan arī līdzekļi. Šie cilvēki būs pret jebkuru nacionāla rakstura sacelšanās mēģinājumu jau tādēļ vien, ka gāžot arī vissliktāko un viskaitīgāko valdību, sacelšanās izmanto vardarbīgas metodes. Tas taču būtu noziegums pret "valsts autoritāti". Un tāda nožēlojama fetišista acīs "valsts autoritāte" nav vis līdzeklis mērķa sasniegšanai, bet gan pašmērķis. Viņa nožēlojamajām prāta spējām šis bieds ir diezgan liels. Šie nožēlojamie varoņi ar sašutumu runās, piemēram, par diktatūras mēģinājumu pat tad, ja to nodibināt gribētu pats Fridrihs Lielais. Taču mūsdienu parlamentārā vairākuma pārstāvji ir izrādījušies vai nu nespējīgi politiskie liliputi vai ari necienīgi subjekti. Un kādēļ? Tikai tādēļ, ka tāda veida "principiāliem" dīvaiņiem svētāks ir demokrātijas princips nekā liela nācija. Šis sausiņš aizstāvēs visbriesmīgāko tirāniju, kas grūž postā viņa tautu tikai tādēļ, ka konkrētajā brīdī šī tirānija iemieso "valsts autoritāti". Viņš atteiksies no sadarbības ar tautai visnoderīgāko valdību arī tikai tādēļ, ka tā neatbilst viņa priekšstatiem par "demokrātiju".

Tā ari vācu pacifists pilnīgi vienaldzīgi izturēsies pret visļaunprātīgāko vardarbību pret savu nāciju pat tad, ja šo vardarbību izdarīs visļaunākie militāristi. Un tas ir tādēļ, ka stāvokli mainīt varētu tikai pretojoties, t.i., lietojot spēku. Taču tas, redzat, ir pretrunā viņa priekšstatiem par mierīgas līdzāspastāvēšanas būtību. Internacionāli noskaņots vācu sociālists uztvers kā pašu par sevi saprotamu to, ka visa pasaule viņu aplaupa. Ar brālīgām jūtām viņš uzņems attiecīgos triecienus un nekad nesāks domāt par to, ka laupītāji ir jāsoda vai vismaz jāmēģina ierobežot viņu apetīti. Nekad! Bet kāpēc? Tikai tāpēc, ka viņš ir vācietis.

Tas varbūt izklausās ļoti skumji, bet tā ir patiesība. Lai uzvarētu vienu vai otru ļaunumu, vispirms tas ir jādefinē un jāizprot.

Tas pats attiecas arī uz vienaldzību, kas raksturīga noteiktai garīdzniecības daļai, kad runa ir par vācu centienu aizstāvību.

Tas ir izskaidrojams nevis ar garīdzniecības ļaunprātību vai, teiksim, pavēli no augšas. Nebūt nē. Šī nepietiekamā izlēmība ir nacionālās audzināšanas trūkumu dēļ kopš bērnības. Bez tam tā ir nekritiska pakļaušanās vienai vai otrai abstraktai idejai, kas pārvēršas par īstu fetišismu.

Mūsdienās audzināšanas demokrātija, internacionālā sociālisma, pacifisma utt. garā ir kļuvusi tik lieliska un ari, patiesību sakot, tik subjektīva, ka tai tiek pakļauta visa pārējā uztvere. Attiecībā uz nāciju jāsaka, ka tā mums jau no agras jaunības tiek traktēta kā tīri "objektīva". Tā nu iznāk, ka vācu pacifists, kas subjektīvi pilnīgi ziedo sevi šai idejai, bez ilgām pārdomām nenostāsies savas tautas pusē pat tādā gadījumā, kad tā tiks netaisnīgi un smagi apdraudēta. Vispirms viņš meklēs to, kā pusē ir "objektīvais" taisnīgums un uzskatīs par sevis necienīgu vadīties vienkārši no nacionālās pašsaglabāšanās jūtām.

Tas vienādā mērā attiecas gan uz katolicismu, gan arī protestantismu.

Patiesībā protestantisms labāk aizstāv vācu tautas centienus, jo šāda attieksme slēpjas jau tā rašanās vēsturē un vispār tradīcijās. Taču arī protestanti ir pilnīgi paralizēti, kad nacionālās intereses jāaizstāv lietās, kas maz ir saistītas ar viņu priekšstatu un tradīciju galveno līniju. Tikko ir darīšana ar prasībām, par kurām protestanti līdz šim nav interesējušies vai kuras vienu vai otru iemeslu dēļ ir noraidītas, viņi kļūst bezspēcīgi.

Protestanti vienmēr atbalstīs visu vācisko, ja runa būs par iekšējo tīrību vai iedziļināšanos nacionālajā, piemēram, aizstāvot vācu valodu un vācu brīvību. Tā ir ļoti raksturīga protestantisma būtības izpausme. Taču, ja tiks izvirzīts jautājums, piemēram, par ebrejiem, izrādīsies, ka protestanti ir ļoti naidīgi pret visniecīgāko mēģinājumu atbrīvot nāciju no šiem nāvējoši bīstamajiem žņaugiem. Tas ir tikai tādēļ, ka šajā ziņā protestantu rokas saista pašu noteiktās dogmas. Bet runa taču ir par jautājumu, kuru neatrisinot, visi pārējie vācu tautas atdzimšanas mēģinājumi ir pilnīgi bezjēdzīgi un neiespējami.

Vīnē man bija pietiekami daudz brīva laika, lai objektīvi pārdomātu ari šo jautājumu. Viss, ko es redzēju ap sevi tūkstošreiz apstiprināja šī uzskata pareizumu.