Mana Cīņa

Tautas masu sapulces arvien vairāk atvirzījās otrajā plānā, lai gan tas ir vienīgais ceļš, kā tieši iedarboties uz plašām tautas masām un tādējādi dabūt tās savā pusē.

Parlamenta tribīne arvien vairāk nobīdīja pie malas tautas sapulču zāles. Tā vietā, lai runātu ar tautu, deputāti nodarbojās ar sludināšanu citu, tā saucamo izredzēto, priekšā. Līdz ar to vācu nacionālā kustība arvien vairāk pārstāja būt tautas kustība un noslīdēja līdz parasta kluba līmenim, kurā notiek akadēmiskie strīdi.

Prese partiju attēloja visnepievilcīgākā formā. Partijas vadoņi vairs necentās lielās tautas sapulcēs atjaunot patiesību un parādīt partijas patiesos mērķus. Galu galā iznāca tā, ka vārdi "vācu nacionālā kustība" plašās tautas aprindās sāka izsaukt vienīgi izsmieklu.

Lai ielāgo visi mūsu laika godkārīgākie skribenti: lielie apvērsumi šajā pasaulē nekad nav izdarīti ar spalvas palīdzību!

Nē, spalvai bija ļauts tikai teorētiski pamatot jau notikušos apvērsumus.

No laika gala ir bijis tā, ka tikai dzīvā vārda brīnumainais spēks ir bijis faktors, kas iekustina lielas vēstures lavīnas, kurām ir gan reliģisks, gan ari politisks raksturs.

Plašās tautas masas pirmām kārtām pakļaujas tikai runas spēkam. Visas lielās kustības ir tautas kustības. Tās ir cilvēka kaislību un dvēseles pārdzīvojumu vulkāna izvirdums. Šīs kustības parasti rodas tad, kad parādās bargais dievs — trūkums vai ari kvēls vārda spēks. Nekad vēl lielas kustības nav radītas literāro estētu un salona varoņu sīrupsaldajās sarunās.

Tautu likteņus citā virzienā var pagriezt tikai karsti kaislīgs spēks. Taču citu kaislības atmodināt spēj tikai tas, kas pats ir pilnīgi bezkaislīgs. Tikai kaislība izredzētajiem dāvā vārdus, kas līdzīgi vesera sitieniem, atver vārtus uz, tautas sirdi. Kam trūkst kaisles, tā lūpas ir slēgtas un debesis to nav izvēlējušās par savas gribas paudēju.

Cilvēkam, kurš ir tikai rakstnieks, var teikt tā: lai viņš sēž pie sava galda ar tintnīcu un nodarbojas ar "teorētisku" darbību, ja viņam piemīt attiecīgās spējas, — viņš nav ne dzimis, ne izredzēts vadonis.

Jebkurai kustībai, kura sev izvirza lielus mērķus, tādēļ ļoti jārūpējas, lai nezaudētu saikni ar plašām tautas masām. Jebkura šādas kustības problēma pirmām kārtām jānovērtē no šī redzes viedokļa. Visi lēmumi jānosaka, vadoties tikai no šī kritērija.

Šādai kustībai sistemātiski jāizvairās no visa, kas var mazināt vai vājināt tās ietekmi masās. Tie nav tikai "demagoģiski" apsvērumi. No šī pamatnoteikuma jāvadās tā vienkāršā iemesla dēļ, ka bez tautas masu varenā spēka neviena kustība nevar sasniegt mērķi, lai cik cēli un diži arī nebūtu tās nodomi.

Ceļus uz mūsu mērķi nosaka skarbā nepieciešamība. Kas nevēlas iet šo nepatīkamo ceļu, tam vienkārši ir jāatsakās no sava mērķa. Tas nav atkarīgs no mūsu labākajām vēlmēm. Tā nu ir iekārtota mūsu grēcīgā pasaule.

Visvācu nacionālā kustība savas darbības smaguma centru novirzīja uz parlamentu, bet nevis uz tautu. Tieši tādēļ notika tā, ka kustība mirkļa panākumu dēļ atteicās no nākotnes. Tā izvēlējās "vieglākos" ceļus un tādēļ kļuva pilnīgas uzvaras necienīga.

Vīnē es ļoti pamatīgi pārdomāju šīs problēmas un nonācu pie secinājuma, ka tieši šajā apstāklī slēpās vācu nacionālās kustības kraha galvenais cēlonis. Mani tas ļoti apbēdināja, jo es uzskatīju, ka šai kustībai jāvada cīņa par vācu tautas lietu.

Abas kļūdas, kas likvidēja vācu nacionālo kustību, bija cieši saistītas viena ar otru. Nepietiekama izpratne par to, kas īsti ir lielu apvērsumu virzītājspēks, noveda pie tautas masu nozīmes nepareizas izpratnes. No tā radās nepietiekamā interese par sociālajiem jautājumiem, kā arī nepietiekama cīņa par nācijas zemāko slāņu dvēselēm un pārspīlētais parlamenta vērtējums.

Ja vien šī partija būtu sapratusi, cik neaptverams spēks slēpjas tieši tautas masās kā revolucionārās cīņas nesējā, tad tā būtu pilnīgi citādi organizējusi savu darbu, ieskaitot propagandu. Tad partija savas darbības smaguma centru būtu novirzījusi uz uzņēmumiem un ielu, bet nebūt ne uz parlamentu. Taču arī partijas trešās kļūdas pamatā ir tautas masu nozīmes neizpratne. Partijai nebija skaidrs, ka garā stipru cilvēku uzdevums ir dot masām grūdienu noteiktā virzienā. Pēc tam pašas masas kā spararats šo kustību pastāvīgi un neatlaidīgi paātrinātu.

Vācu nacionālā kustība sistemātiski cīnījās ar katoļu baznīcu. Un arī to var izskaidrot tikai ar nepietiekamu tautas psiholoģijas izpratni.

Jaunās partijas asās cīņas pret Romu izsauca šādi cēloņi:

Kad Habsburgi pilnīgi un galīgi nolēma pārvērst Austriju par slāvu valsti, tad noderīgi šķita visi līdzekļi. Bezgode dinastija jaunās "valstiskās idejas" kalpībā nodeva arī reliģiskās institūcijas.

Lai to panāktu, dinastija sāka izmantot pat čehu garīdzniekus, jo redzēja viņus kā vienu no piemērotiem ieročiem Austrijas slāviskošanai.

Viss notika aptuveni šādi:

Tīri vāciskās draudzēs ieradās čehu garīdznieki un sistemātiski un nelokāmi īstenoja savu politiku, paceļot čehu intereses pāri baznīcas interesēm. Tādējādi čehu draudzes kļuva par valsts atvāciskošanas šūniņām.