Mana Cīņa

Galvenais, parlamenta sēžu zālē vienmēr pulcējas viena un tā pati publika, kura nebūt neuzskata, ka tai vajadzētu vēl kaut ko iemācīties; tā nesaprot mācīšanās nepieciešamību un arī ne mazākā mērā nevēlas to darīt.

Neviens no šiem tautas pārstāvjiem nekad labprātīgi neatzīs, ka taisnība ir kādam citam, nekad neveltīs savus spēkus cīņai par lietu, kuru aizstāv kolēģis. To viņš nedarīs nekad. Vienīgais izņēmums var būt tad, kad viņam liksies, ka, izdarot tādu pagriezienu, viņš nodrošinās sev mandātu nākamā sasaukuma parlamentā. Tikai tad, ja ir skaidri zināms, ka nākamās vēlēšanas nesīs uzvaru citai partijai, iepriekšējās partija pīlāri drosmīgi pāriet citā nometnē, t.i., tās partijas vai tā virziena nometnē, kura pēc viņus aprēķiniem iekaros izdevīgākas pozīcijas. Izdarot šādu pagriezienu, šie bezprincipu kungi, protams, neskoposies teikt veselu milzumu "morāla" satura frāžu. Parasti tā arī notiek: kad tauta novēršas no kādas partijas tik noteikti, ka ikvienam ir skaidrs, kāda iznīcinoša sakāve gaida šo partiju, parlamenta žurkas grimstošo kuģi vienkārši pamet.

Šo bēgšanu nenosaka vis sirdsapziņas balss, tā nenotiek no laba prāta. Tāds vienkārši ir "gaišredzības" rezultāts, kas šīm parlamenta blaktīm liek tieši laikā pamest nedrošo vietu un laikus ielīst citas partijas siltajā gultā. Runāt tādai auditorijai patiešām nozīmē kaisīt pērles visiem zināmu dzīvnieku priekšā. Tiesa, te nav nekāda aprēķina. Tāpēc rezultāts var būt vienīgi' nožēlojams.

Tā ari notika. Vācu nacionālās partijas deputāti varēja izrunāt sausas rīkles, bet viņu runas tik un tā neko neietekmēja.

Prese savukārt vai nu pilnīgi noklusēja šīs runas, vai ari tā sagrozīja to saturu, ka tās likās pavisam nesakarīgas. Bija reizes, kad šo runu saturs tika tik ļoti izkropļots, ka sabiedriskai domai radās visai niecīgs priekšstats par jaunās buržuāzijas nodomiem. Lai ari ko nerunātu atsevišķi deputāti, plašāka publika uzzināja tikai to, ko par viņu runām varēja izlasīt laikrakstos. Taču šo runu "izklāsts" presē bija tāds, ka tās likās muļķīgas, lai neteiktu vairāk. Bet tiešā auditorija aptvēra tikai 500 parlamentāriešu. Ar to ari viss ir pateikts.

Taču visļaunākā bija šāda lieta:

Visvācu nacionālā kustība uz panākumiem varēja cerēt tikai tādā gadījumā, ja no paša sākuma būtu sapratusi, ka runa nav tikai par jaunas partijas radīšanu, bet gan par jauna pasaules uzskata veidošanu. Tikai pilnīgi jauns pasaules uzskats varēja kļūt par spēku, lai uzvarētu šajā grandiozajā cīņā. Bet, lai vadītu šādu cīņu, bija nepieciešamas visskaidrākās, visvīrišķīgākās galvas.

Ja cīņu par vienu vai otru pasaules uzskatu nevada pašuzupurēties gatavi varoņi, tad tuvākajā laikā kustībai nebūs ari drosmīgu ierindas cīnītāju. Tam, kas cīnās par savu eksistenci, atliek maz laika cīnīties par kopējo labumu.

Lai radītu šos priekšnosacījumus, ir nepieciešams saprast, ka gods un slava jaunās kustības atbalstītājus gaida tikai nākotnē. Tagadnē šī kustība nespēj nodrošināt nekādus personiskos labumus. Jo vairāk viena vai otra kustība dalīs posteņus un amatus, jo vairāk apšaubāma rakstura cilvēku trauksies tajā piedalīties. Ja partijai ir liela piekrišana, tad sev vietu meklētāji politiskie ceļabiedri bieži vien "atšķaida" to tādā mērā, ka vecais godīgais partijas darbinieks bieži vien šo partiju vairs nepazīst. Jaunatnācēji savukārt neatzīst veco darbinieku un uzskata to kā nevajadzīgu un "neaicinātu". Tas ari nozīmē, ka tādas kustības "misija" ir beigusies.

Tikko vācu nacionālā kustība sasaistīja savu likteni ar parlamenta likteni, tā tūliņ vadoņu un cīnītāju vietā dabūja "parlamentāriešus". Līdz ar to vācu nacionālā partija noslīdēja līdz parastu ikdienišķu politisko partiju līmenim un pazaudēja spēku, kas bija nepieciešams, lai ar mocekļa oreolu ap galvu ietu pretī traģiskajam liktenim. Tā vietā, lai organizētu cīņu, partijas darboņiem tagad neatlika nekas cits kā tikai "uzstāties" un "apspriesties". Šis jaunais parlamentārietis ļoti ātri nonāca līdz domām, ka viscildenākais, — tāpēc ka tas ir vismazāk riskantākais, — viņa uzdevums ir jaunā pasaules uzskata aizstāvēšana, izmantojot tā saucamos "garīgos" līdzekļus, t.i., daiļrunību parlamentā. Tā jebkurā gadījumā būs mierīgāk nekā, pakļaujot briesmām personisko dzīvi, mesties cīņā, kuras iznākums nav zināms un neko labu nevar dot.

Kamēr vadoņi sēdēja parlamentā, aiz parlamenta sienām palikušie partijas piekritēji gaidīja brīnumus, bet tie nenotika un, protams, nevarēja notikt. Drīz vien cilvēki sāka zaudēt pacietību. Tas, ko runāja viņu deputāti, ne mazākā mērā neatbilda vēlētāju cerībām. Tas arī bija pilnīgi saprotams, jo naidīgi noskaņotā prese darīja visu iespējamo, lai tautā izveidotos nepareizs priekšstats par vācu nacionālās partijas uzstāšanos parlamentā.

Tajā laikā attīstījās arī cits process. Jo vairāk tautas pārstāvjiem parlamentā un landtāgos iepatikās maigā "revolucionārās" cīņas forma, jo mazāka kļuva viņu vēlēšanās atgriezties atpakaļ tautas vidū un nodarboties ar daudz bīstamāko izskaidrošanas darbu.