Mana Cīņa

Šis trūkums — nespēja izprast cilvēkus — tālāk noveda pie kļūdaina spēku samēra novērtējuma un reālā spēka neizpratnes, kas bija veselu kustību un ļoti senu valsts iestādījumu pamatā.

Protams, Šēnerers saprata, ka galu galā runa bija par pasaules uzskata jautājumiem. Bet viņš tā arī nesaprata, ka par šādu, gandrīz reliģisku uzskatu paudējām pirmām kārtām jākļūst plašām tautas masām. Diemžēl Šēnerers visai vāji apzinājās, cik ierobežota ir tā saucamo solīdo buržuāzijas aprindu cīņas griba. Viņš nesaprata, ka šādu buržuāzijas attieksmi nenovēršami nosaka tās ekonomiskās pozīcijas: buržuā ir ko zaudēt, un šis fakts spiež viņu būt diezgan piesardzīgai.

Pasaules uzskata uzvara kļūst iespējama tikai tad, kad jauno mācību pauž masas pašas, ja tās ir ar mieru uzņemties smago cīņu.

Milzīgās tautas zemākajiem slāņiem piemītošās nozīmes nepietiekamā izpratne pilnīgi atbilda toreizējai sociālā jautājuma nepietiekamai izpratnei.

Šajā ziņā doktors Luegers bija pilnīgs Šēnerera pretstats.

Tas, ka viņš pamatīgi pazina cilvēkus, deva viņam iespēju pareizi novērtēt spēku samēru, kā ari paglāba no pastāvošo institūciju nepareizas novērtēšanas briesmām. Stāvokļa reāls novērtējums mudināja viņu cīņā par saviem mērķiem izmantot ari vecos sabiedriskos iestādījumus.

Doktors Luegers pilnīgi apzinājās, ka mūsdienās buržuāzijas augstākie slāņi nav pietiekami liels spēks, lai dāvātu uzvaru jaunai kustībai. Tādēļ viņš savas politiskās darbības smaguma centru pārvietoja uz to slāņu iekarošanu, kuri savu dzīves apstākļus dēļ nopietni vēlas cīnīties un kuru griba nav paralizēta. Tādēļ ari Luegers jau no paša sākuma sliecās izmantot pastāvošos ietekmēšanas ieročus un cīnīties, lai savā pusē dabūtu pastāvošās varenās institūcijas. Viņš skaidri saprata, ka no vecajiem spēka avotiem jācenšas iegūt iespējami vairāk labuma savai kustībai.

Pateicoties šai izpratnei, Luegers savu partiju orientēja galvenokārt uz vidusslāņu iekarošanu, jo tiem draudēja bojāeja. Tādējādi viņš izveidoja sev nesatricināmu pamatu un spēku krātuvi no tiem cilvēkiem, kas vienmēr bija ar mieru neatlaidīgi cīnīties. Luegera bezgalīgi gudrā taktika attiecībā uz katoļu baznīcu deva iespēju ļoti īsā laikā iekarot garīdzniecības jauno paaudzi tādos apmēros, ka vecajai klerikālu partijai neatlika nekas cits, kā pamest kaujas lauku vai (tas bija daudz gudrāk) pieslieties jaunajai partijai un tādā veidā censties pakāpeniski atkarot bijušās pozīcijas. Bet būtu nepareizi domāt, ka ar to šī cilvēka talants ir izsmelts. Patiesībā viņš bija ne tikai gudrs taktiķis, bet viņam piemita ari visas patiešām liela un ģeniāla reformatora īpašības. Šajā jomā viņš ari precīzi zināja pastāvošo iespēju robežas un skaidri apzinājās savas spējas.

Šis augstākā mērā brīnumainais cilvēks izvirzīja sev ļoti praktiskus mērķus. Viņš nolēma iekarot Vīni, kas bija monarhijas sirds. Tikai šī pilsēta bija spējīga iedvest dzīvību, kas uzturēja visas pussatrunējošās valsts slimīgo un novecojušo organismu. Jo labāk izdotos atveseļot sirdi, jo spirgtākam vajadzēja kļūt visam ķermenim. Pati par sevi šī ideja ir pilnīgi pareiza, taču tā bija izmantojama tikai kādu noteiktu laiku.

Šajā faktā slēpās Luegera vājums.

Tas, ko viņam izdevās izdarīt Vīnes labā, ir pats labākais un nemirstīgākais šo vārdu visīstākajā nozīmē. Taču tādā veidā izglābt monarhiju viņam neizdevās, jo bija jau par vēlu.

Viņa sāncensis Šēnerers to redzēja daudz skaidrāk.

Doktora Luegera praktiskie pasākumi izdevās ļoti labi, taču ar šiem pasākumiem saistītās cerības diemžēl nepiepildījās. Tas, ko vēlējās Šēnerers, viņam pavisam neizdevās, bet tas, no kā viņš baidījās, diemžēl piepildījās visdrausmīgākajā formā. Tā nu notika, ka abi vadoņi nepiedzīvoja savu galamērķu īstenošanos. Luegeram vairs neizdevās izglābt Austriju, bet Šēnereram — pasargāt vācu tautu no katastrofas.

Mūsdienās ir ļoti pamācoši sīki izpētīt neveiksmes cēloņus, kura piemeklēja abas partijas. īpaši noderīgi tas būtu maniem draugiem, jo pašreiz vairākos gadījumos apstākļi ir tādi paši kā toreiz. Mēs varam un mums jāizvairās no kļūdām, kuras vienu kustību noveda līdz bojāejai, bet otras darbība to dēļ bija nesekmīga.

Manuprāt, vācu nacionālās kustības krahu Austrijā noteica vairāki cēloņi.

Liktenīga loma bija partijas neskaidrajam priekšstatam par to, kāda nozīme ir sociālām problēmām attiecībā uz jauno, būtībā revolucionāro partiju.

Tā kā Šēnerers un viņa tuvākie piekritēji vispirms vērsās pie buržuāzijas slāņiem, viņi varēja gūt tikai niecīgus panākumus.