Mana Cīņa

Jo vairāk noskaidrojās, ka valstij sevis saglabāšanai ir nožēlojami maz līdzekļu, jo lielāka kļuva tai adresētā vispārējā nicināšana. Bija pienācis laiks, kad ne tikai Ungārija, bet arī atsevišķas slāvu provinces vairs neidentificēja sevi ar vienoto monarhiju. Monarhijas vājumu neviens vairs neuztvēra kā savu paša kaunu. Monarhijas novecošanās pazīmes drīzāk iedvesa prieku; tajā laikā ar tās nāvi tika saistītas lielākas cerības nekā ar tās iespējamo atveseļošanos.

Parlamentā pagaidām izdevās novērst pilnīgu sabrukumu, tikai necienīgi piekāpjoties jebkurai šantāžai, par kuru galu galā vienmēr vajadzēja samaksāt vāciešiem. Valsts dzīvē no sabrukuma izvairījās, meistarīgi izspēlējot vienu nacionalitāti pret otru. Taču, sanaidodama atsevišķās nacionalitātes, valdība savas politikas pamatlīniju ieturēja pret vāciešiem. Apzināta valsts čehiskošanas politika no augšas it īpaši organizēti sākās tad, kad par troņmantnieku kļuva erchercogs Francis Ferdinands, kam bija liela ietekme valsts lietās. Šis nākamais valdnieks ar visiem viņam pieejamiem līdzekļiem palīdzēja atvāciskot Austroungārijas monarhiju. Šo politiku viņš īstenoja atklāti vai vismaz slepus atbalstīja. Gan ar godīgiem, gan ar negodīgiem līdzekļiem tika panākts, ka īsti vāciskas teritorijas ar valsts administrācijas mahināciju palīdzību tika iekļautas jaukto valodu bīstamajā zonā. Pat Lejasaustrijā šis process sāka attīstīties arvien straujāk. Daudzi čehi jau sāka skatīties uz Vīni kā uz pašu lielāko čehu pilsētu.

Erchercoga laulātā draudzene bija čehu grāfiene. Viņa nāca no ģimenes, kurā naidīgā attieksme pret vāciešiem bija kļuvusi par noturīgu tradīciju. Ģimenē vairāk runāja čehiski nekā vāciski. Ar Franci Ferdinandu viņa sastāvēja morganātiskā laulībā. Šī jaunā Habsburga galvenās idejas kodols bija šāds: Eiropas centrā pamazām jāi2:veido slāvu valsts, kas pastāv uz stingri katoliska pamata, lai tā kļūtu par balstu cīņā pret pareizticīgo Krieviju. Habsburgiem jau sen bija kļuvis par paradumu izmantot reliģiju tīri politisku ideju sasniegšanai. Taču šajā gadījumā runa bija par pietiekami kļūmīgu ideju, vismaz no vāciešu viedokļa raugoties.

Tā visa rezultāts daudzējādā ziņā bija vairāk nekā bēdīgs.

Ne Habsburgu nams, ne katoļu baznīca nesaņēma gaidīto algu.

Habsburgi zaudēja troni, Roma zaudēja lielu valsti.

Piesaistīdams savu politisko plānu īstenošanai reliģiju, kronis izsauca dzīvē tādus ļaunos garus, par kuru pastāvēšanu tas nebija pat nojautis.

Pret mēģinājumiem ar jebkuriem līdzekļiem iznīdēt vāciskumu kā atbilde vecajā monarhijā radās Austrijas visvāciešu kustība.

19. gadsimta 80. gados ebrejiski orientētais Mančesteras liberālisms jau bija savu kulminācijas punktu sasniedzis un slīdēja lejup arī Austroungārijas monarhijā. Taču Austrijā, tāpat kā Austroungārijas monarhijā, ikviens reaģēja uz to, vadoties nevis no sociāliem, bet gan no nacionāliem motīviem. Pašsaglabāšanās jūtas mudināja vāciešus izrādīt pretestību visasākajā formā. Pamazām izšķirošu ietekmi sāka iegūt arī ekonomiskie motīvi, taču tie nekad neizvirzījās priekšplānā. No vispārējā sajukuma izveidojās divas jaunas politiskās partijas. Viena pārija vairāk balstījās uz nacionāliem motīviem, bet otra — uz sociāliem. Abas partijas izraisīja milzīgu interesi un sniedza labu mācību nākotnei.

Tieši pēc 1866. gada kara, kas Austrijai beidzās ar smagu sakāvi, Habsburgi loloja militārā revanša ideju. Sadarbību ar Franciju izjauca tikai Maksimiliāna neveiksmīgā ekspedīcija uz Meksiku. Atbildība par šo ekspedīciju galvenokārt tika prasīta no Napoleona III. Visi bija ļoti sašutuši, ka franči ekspedīciju atstāja likteņa varā. Taču Habsburgi mierīgi nogaidīja. Ja 1870.-1871. gada karš nebūtu pārvērties par Prūsijas uzvaras gājienu, Vīnes galms droši vien mēģinātu iesaistīties šajā asiņainajā spēlē un atriebties par Zadovu. Bet, kad no kaujas lauka sāka nākt pārsteidzošas, pasakainas un tomēr pilnīgi patiesas ziņas par vācu uzvarām, "visgudrākais" no monarhiem saprata, cik nelabvēlīgs ir brīdis mēģināt panākt revanšu. Habsburgiem neatlika nekas cits kā rādīt laipnu seju.