Mana Cīņa

To, cik gan ātri un viegli tirānija prot ietērpties tā saucamās "legalitātes" drēbēs, visskaidrāk un uzskatāmāk atkal pierāda Austrijas piemērs. Toreiz valsts legālā vara balstījās uz antivāciski noskaņoto parlamentu, kurā bija nevāciešu vairākums, un uz kungu palātu, kas pret vāciešiem bija noskaņoti tikpat naidīgi. Šie divi faktori personificēja visu valsts varu. Censties šo iestādījumu ietvaros izmainīt Austrijas vāciešu likteni būtu absurds. Mūsdienu politiķi, kuri prot tikai pielūgt "legalitāti", protams, tūlīt izdarītu secinājumu, proti, ja nav iespējas pretoties legāli, nav jāpretojas vispār. Austrijas apstākļos tas nozīmētu nenovēršamu vācu tautas bojāeju visīsākajā laikā. Patiešām vācu tautas liktenis Austrijā tika glābts, tikai pateicoties Austroungārijas valsts kraham.

Aprobežots teorētiķis drīzāk būs ar mieru mirt par savu doktrīnu nekā par savu tautu.

Cilvēki veido sev likumus, bet šāds teorētiķis secina, ka nevis likumi pastāv cilvēku dēļ, bet gan cilvēki — likumu dēļ.

Viens no lielākajiem toreizējās visvācu nacionālās kustības nopelniem Austrijā bija tas, ka, par šausmām visiem valstiskuma fetišistiem un teorijas elku pielūdzējiem, šī kustība uz visiem laikiem izbeidza šo nejēdzību.

Atbildot uz Habsburgu mēģinājumiem ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem cīnīties pret vāciskumu, minētā partija nesaudzīgi uzbruka "augstajai" dinastijai. Vācu nacionālā kustība parādīja šīs valsts izkurtēšanu un daudziem jo daudziem atvēra acis, atklājot Habsburgu īsto dabu. Šīs partijas nopelns ir tas, ka tā izglāba tēvzemes mīlestības lielo ideju, izraujot to no šīs nožēlojamās dinastijas rokām.

Kad partija sāka cīņu, tās piekritēju skaits bija neparasti liels un auga kā lavīna. Taču šie panākumi nebija ilgstoši. Kad es ierados Vīnē, šī kustība jau noplaka un gandrīz bija zaudējusi nozīmi it īpaši pēc tam, kad pie varas nāca kristīgi sociālā partija.

Man bija jādomā, no vienas puses, kā radās un tik ātri norietēja visvācu nacionālā kustība, bet no otras puses, kā tik neredzēti ātri attīstījās kristīgi sociālā partija. Šie jautājumi kļuva par klasisku problēmu, kas pelna visnopietnāko izpēti.

Kad ierados Vīnē, manas simpātijas pilnīgi piederēja visvācu nacionālajai partijai.

Man ne drusciņas neimponēja un vēl jo mazāk iepriecināja to cilvēku uzvedība, kuri ienāca Austrijas parlamentā ar saucienu "Lai dzīvo Hohencollerni!". Toties ļoti iepriecināja un vislepnākās cerības radīja apstāklis, ka Austrijas vācieši bija sākuši apzināties sevi kā uz laiku no kopējās vācu valsts atrautu tautas daļu un par to paziņoja pilnīgi atklāti. Redzēju, ka vienīgais glābiņš slēpjas apstāklī, ka tagad Austrijas vācieši ieņem atklātu pozīciju visos jautājumos, kas saistīti ar nacionālo problēmu, un noteikti atsakās no bezprincipu kompromisiem. Tieši tādēļ pilnīgi nevarēju saprast, kāpēc šī kustība pēc tik brīnišķīga pacēluma tik ātri noplaka. Vēl vairāk nesapratu, kāpēc tajā pašā laikā kristīgi sociālā partija varēja kļūt par tik nopietnu spēku. Taču tā tieši šajā laikā bija sasniegusi savas slavas kalngalu.

Sāku salīdzināt abas kustības, un atkal liktenis man sniedza vislabāko un uzskatāmāko mācību stundu, tādējādi palīdzot atminēt šo mīklu. Man ari palīdzēja paša bēdīgais stāvoklis.

Sākumā salīdzināju abu partiju vadoņus un dibinātājus: Georgu fon Šēnereru un doktoru Kārlu Luegeru.

Kā individualitātes abi divi stāvēja nesalīdzināmi augstāk par viduvējiem parlamentāriešiem. Vispārējas politiskas korupcijas apstākļos abi bija palikuši tīri un nesasniedzami. Tomēr sākumā manas simpātijas piederēja visvācu nacionālās partijas vadonim Šēnereram un tikai pakāpeniski es nosvēros uz kristīgi sociālās partijas vadoņa Luegera pusi.

Salīdzinot abu vadoņu personiskās dotības, toreiz secināju, ka Šēnerers ir dziļāks domātājs un principiālāks cīnītājs. Viņš skaidrāk un pareizāk par citiem redzēja un paredzēja Austrijas valsts neizbēgamo galu. Ja viņa brīdinājumus par Habsburgu monarhiju būtu uzklausījuši it sevišķi Vācijā, varbūt būtu izbēguši no tādas nelaimes kā pasaules karš, kurā Vācija gandrīz viena pati stāvēja pretī visai Eiropai.

Šēnerers lieliski izprata problēmu iekšējo būtību, bet ļoti maldījās cilvēkos.

Taču cilvēku izpratne bija tieši doktora Luegera stiprā puse.

Luegers bija tāds cilvēku pazinējs, kāds reti sastopams. Viņa princips bija šāds: nekādā gadījumā nedomāt par cilvēkiem labāk, nekā tas ir patiesībā. Tāpēc viņš daudz pareizāk prata rēķināties ar dzīves reālajām iespējām nekā Šēnerers. Vācu nacionālās partijas vadoņa teorētiskās idejas bija pilnīgi pareizas, taču Šēnereram nebija ne spēka, ne prasmes šo teorētisko izpratni novadīt līdz masām. Citiem vārdiem, viņš nespēja savas idejas izteikt tādā formā, kura atbilstu plašo tautas masu uztveres spējām ( un šīs spējas bija diezgan ierobežotas). Tādēļ visa Šēnerera teoriju gudrība un dziļums tā arī palika tikai abstraktas gudrības līmenī. Viņa teorija nekad nebūtu spējīga pārtapt praktiskā darbībā.