Mana Cīņa

Pastāvošā sistēma piespiež atsevišķu cilvēku ieņemt noteiktu pozīciju jautājumos, kuros viņš ir pilnīgi nekompetents. Tādējādi šī pozīcija cilvēku pamazām samaitā. Nevienam nebūs drosmes atklāti pateikt: "Deputātu kungi, es domāju, ka par tādu un tādu jautājumu mēs neko nezinām, vismaz es personiski paziņoju, ka nesaprotu šo jautājumu." Ja ari tāds cilvēks atrastos, tas vienalga neko nelīdzētu, jo šāda atklātība citiem būtu pilnīgi nesaprotama (par šo cilvēku teiktu, ka viņš ir godīgs ēzelis, bet ēzelim taču nevar ļaut sabojāt visu spēli). Taču tas, kas pazīst cilvēku raksturu, sapratīs, ka šādā "augstākajā" sabiedrībā nudien neatradīsies neviens, kurš būtu ar mieru atzīt sevi par vismuļķīgāko cilvēku. Godīgums zināmās aprindās vienmēr tiek uzskatīts par muļķību. Tādēļ, ja ari deputātu vidū atradīsies godīgs cilvēks, viņš pamazām nostāsies uz labi iebrauktajām melu un krāpšanas sliedēm. Galu galā ikviens no viņiem saprot, ka neatkarīgi no tā, kādu pozīciju ieņems katrs atsevišķais deputāts, mainīt neizdosies neko. Tieši šī apziņa nogalē jebkuru godīgu nodomu, kas dažreiz rodas kādam no viņiem. Par mierinājumu sev šis deputāts teiks, ka viņš jau nav pats sliktākais no visiem deputātiem, bez tam viņa atrašanās augstajā namā palīdz izvairīties no vislielākā ļaunuma.

Varbūt man iebildīs, ka, ja arī atsevišķs deputāts nav kompetents vienā vai otrā jautājumā, ieņemamo pozīciju apspriež un nosaka frakcijā. Tā politiski vada katru savu biedru. Frakcijai ir savas komisijas, kuras vāc materiālus ar kompetentu personu palīdzību utt.

No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka viss ir kārtībā. Bet rodas jautājums: kādēļ tad vajag ievēlēt 500 cilvēkus, ja patiesībā gudrība, kura nosaka lēmumu pieņemšanu piemīt tikai nedaudziem deputātiem.

Tas tad arī ir lietas kodols.

Tur jau ir tā lieta, ka mūsdienu demokrātiskā parlamentārisma ideāls ir nevis gudru cilvēku sapulce, bet gan no idejiski atkarīgām nullēm sastāvošs pūlis, kuru noteiktā virzienā visvieglāk varēs vadīt tad, ja atsevišķo personu attīstības līmenis būs pēc iespējas aprobežotāks.

Tieši tā arī mūsdienās tiek taisīta tā saucamā partiju politika šā vārda vissliktākajā nozīmē. Pateicoties tam, ir kļuvis iespējams, ka īstais diriģents vienmēr piesardzīgi slēpjas aiz kulisēm un to personiski nekad nav iespējams saukt pie atbildības. Iznāk, ka par nācijai viskaitnieciskākajiem lēmumiem atbild nevis nelietis, kas uzspiedis šo lēmumu, bet gan visa frakcija.

Tādējādi īstenībā atbildīgs nav neviens, jo šādu atbildību var saistīt tikai ar atsevišķas personas, bet nevis ar visas parlamentārās pļāpātuves — pienākumiem.

Šis iestādījums var būt tīkams tikai tiem melīgajiem subjektiem, kuri baidās no dienas gaismas kā velns no krusta. Turpretī katrs godīgs, godprātīgs un par savu darbību atbildīgs cilvēks šo institūciju var tikai ienīst.

Lūk, kādēļ šis demokrātijas veids ir kļuvis par tās rases ieroci, kurai saskaņā ar saviem iekšējiem mērķiem ir jābaidās no saules gaismas kā pašlaik, tā arī mūžīgi mūžos. Tikai ebrejs var slavēt iestādījumu, kas ir tikpat netīrs un nepatiess kā viņš pats.

* * *

Pretstatā demokrātiskajam parlamentārismam stāv patiesi ģermāniska demokrātija, kuras pamats ir brīva vadoņa izvēle. Vadoņa pienākums ir personiski uzņemties pilnu atbildību par savu darbību. Šeit nav vietas vairākuma balsojumam atsevišķos jautājumos. Ir tikai viena persona, kas par saviem lēmumiem atbild ar savu īpašumu un savu dzīvi.

Ja kāds man iebildīs, ka tādos apstākļos ir grūti atrast cilvēku, kurš ziedos sevi tik riskantam uzdevumam, es atbildēšu:

"Paldies Dievam, te ari slēpjas visa ģermāniskās demokrātijas jēga, ka pie varas nevar tikt pirmais, kas pagadās, necienīgais karjerists vai morālais gļēvulis; milzīgā atbildība atbaida nejēgas un gļēvuļus. "

Ja ari tādam cilvēkam negaidīti izdotos iekļūt šajā vietā, tas tūliņ tiks atklāts un bez kādām ceremonijām viņam tiks pateikts: "Rokas nost, bailīgais nelieti! Vācies prom un nepiemēslo šīs dižās celtnes kāpnes, jo uz vēstures Panteona kāpnēm drīkst nostāties tikai varoņi, bet nevis gļēvuļi!"

Pie šādiem uzskatiem nonācu, divus gadus apmeklējot Vīnes parlamentu.

Pēc tam vairs negāju uz reihsrātu.

Pēdējos gados Habsburgu valsts kļuva arvien vājāka, un tas galvenokārt bija viens no galvenajiem parlamentārā režīma nopelniem. Jo vairāk šis režīms vājināja vāciešu pozīcijas, jo plašāk Austrijā tika izmantota viena nacionalitāte pret otru. Reihsrātā šī spēlīte vienmēr notika uz vāciešu rēķina, t.i., uz visas valsts rēķina. Jau 19. gadsimta beigās pat aklajam vajadzēja redzēt, ka monarhijas pievilkšanas spēks ir tik niecīgs, ka nespēj vairs tikt galā ar nacionālo apgabalu centrbēdzes tendencēm.

Tieši pretēji.