Mana Cīņa

Pati raksturīgākā demokrātiskā parlamentārisma pazīme ir tā, ka noteiktai ļaužu grupai, teiksim, 500 deputātiem un pēdējā laikā arī deputātēm tiek dota iespēja noteikt, kā jārisina visas iespējamās problēmas. īstenībā tad arī viņi ir valdība. Ja arī no viņu vidus tiek veidots kabinets, kuram ir uzlikts par pienākumu vadīt valsti, tā ir tikai šķietamība. Patiesībā šī tā saucamā valdība taču patstāvīgi nevar paspert nevienu soli, ja iepriekš nav ieguvusi vispārējās sapulces piekrišanu. Taču līdz ar to valdība tiek atbrīvota no jebkuras reālas atbildības, jo galu galā lēmums nav atkarīgs no valdības, bet gan no parlamenta vairākuma. Jebkurā gadījumā šī valdība ir tikai attiecīgā vairākuma gribas izpildītāja. Par valdības politiskajām spējām būtībā spriež tikai no tā, cik prasmīgi tā prot piemēroties vairākuma gribai vai dabūt vairākumu savā pusē. Bet līdz ar to tā nolaižas no īstas valdības augstumiem un kļūst par ubadzi, kura izlūdzas dāvanas no šā vairākuma. Skaidrs, ka par valdības vissvarīgāko uzdevumu kļūst kādreiz izlūgties attiecīgā parlamenta vairākuma žēlastību vai arī rūpēšanās, lai panāktu sev citu, labvēlīgāku vairākumu. Ja valdībai tas izdodas, tā kādu laiciņu var "valdīt" tālāk, bet, ja neizdodas, tai jāaiziet. Valdības nodomu pareizumam šeit nav nekādas nozīmes.

Taču tieši šādā veidā praktiski tiek novērsta jebkura valdības atbildība.

Tas, kādas būs sekas, kļūst skaidrs no šāda piemēra.

500 vēlēto tautas pārstāvju profesionālais sastāvs ir ārkārtīgi raibs. Par viņu spējām nemaz nerunāsim. Neviens taču nopietni nenoticēs, ka šie nācijas izredzētie ir ari gara un prāta izredzētie. Neviens taču nenoticēs, ka desmitiem un simtiem īsto valsts darbinieku rodas vēlēšanu urnās. Visiem ir zināms, ka biļetenus urnās iemet vēlētāju masas, kurām var piedēvēt visu ko, tikai ne pārāk daudz prāta. Patiešām ir grūti sameklēt pietiekami asus vārdus, lai nosodītu šo nejēdzību. It kā vispārējās vēlēšanās varētu dzimt ģēniji! Pirmkārt, īsti valsts darbinieki valstī vispār rodas tikai reizi pa ilgiem gadiem, bet, otrkārt, masām pret kaut cik izcilu prātu vienmēr ir pilnīgi noteikti aizspriedumi. Drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci, nekā vēlēšanas "atklās" patiesi lielu cilvēku.

Tās personības, kas paceļas pāri zelta viduvējībai, lielākoties pašas ir sev bruģējušas ceļu uz pasaules vēstures arēnu.

Kas tad īsti notiek parlamentā? Pieci simti zelta viduvējību balso un nosaka, kā risināmi visi jautājumi, no kuriem atkarīgs valsts liktenis. Viņi ieceļ valdību, kurai pēc tam jebkurā gadījumā jāiegūst šī vairākuma piekrišana. Taču visu politiku nosaka šie pieci simti cilvēku.

Šī politika lielākoties arī ir līdzīga viņiem pašiem.

Pat tad, ja mēs neskarsim jautājumu par šo piecu simtu tautas pārstāvju ģenialitātes pakāpi, — padomājiet, cik dažādas problēmas šiem cilvēkiem ir jāatrisina. Stādieties priekšā, cik dažādas sfēras viņiem ir jāaptver, un jūs tūlīt sapratīsiet, cik nederīgs ir šāds valdības iestādījums, kurā pēdējais vārds ir sakāms masu sapulcei. Sapulcē tikai pavisam nedaudziem ir īstas zināšanas un konkrētu jautājumu risināšanas pieredze. Visi patiesi nozīmīgie ekonomiskie jautājumi tiek nodoti tādas sapulces izlemšanai, kurā tikai kādai desmitajai daļai ir kaut kāda ekonomiskā izglītība. Bet tas taču nozīmē, ka valsts liktenis tiek nodots tādu cilvēku rokās, kuriem nav pašu elementārāko priekšnoteikumu, lai atrisinātu šos jautājumus.

Tā notiek ar jebkuru jautājumu. Lai kāds tas ari nebūtu, taču lēmumu pieņems neprasmīgu un nezinošu cilvēku vairākums. Sapulces sastāvs paliek nemainīgs, bet apspriežamie jautājumi mainās katru dienu. Nav taču iespējams patiešām noticēt, ka vieni un tie paši cilvēki ir tikpat zinoši un kompetenti transporta jautājumos kā augstajā ārpolitikā. Ja tā būtu, tad mums būtu darīšana vienīgi ar universāliem ģēnijiem. Taču mēs zinām, ka īstie ģēniji dzimst varbūt reizi simts gados. Patiesībā parlamentā sēž nevis "gudras galvas", bet ļoti aprobežoti cilvēki ar milzīgām, diletantiem raksturīgām pretenzijām, t.i., garīgais surogāts tā sliktākajā nozīmē. Tikai tā izskaidrojama neiedomājamā vieglprātība, ar kādu šie kungi bieži vien spriež (un izlemj) par problēmām, par kurām pat ļoti attīstītam prātam vajadzētu krietni vien padomāt. Par ārkārtīgi svarīgiem jautājumiem, kuriem būs milzīga nozīme visas valsts un nācijas dzīvē, parlamentāriešu kungi lemj tik viegli, it kā runa būtu nevis par veselas rases likteni, bet gan tikai par domino partiju. Protams, būtu pilnīgi nepareizi domāt, ka visu deputātu jūtas jau agrāk ir atrofējušās.

Nē, pavisam nē.