Mana Cīņa

No mūsu viedokļa raugoties, viss ir pilnīgi skaidrs: kas par savu darbību nevēlas uzņemties personisku atbildību, kas meklē sev aizsegu, tas ir bailīgs nelietis. Bet, ja mūsu vadītāji tiek vervēti šādu nelaimīgu zaķpastalu vidū, tad patiešām par to nāksies dārgi samaksāt. Lieta nonāk pat tik tālu, ka mums nav drosmes uzsākt vienalga kādu enerģisku darbību, un mēs esam ar mieru drīzāk samierināties ar jebkuru kaunu un negodu nekā atrast sevī spēku, lai pieņemtu nepieciešamo lēmumu. Nav jau vairs neviena, kas būtu ar mieru upurēt savu personību, savu galvu izšķirošā soļa speršanai.

Vienu gan vajag atcerēties un nekad neaizmirst: vairākums ari šeit nekad nevarēs aizstāt vienu. Vairākums vienmēr ir ne tik vien muļķību, bet arī gļēvulības pārstāvis. Sapulciniet vienkopus simts muļķu, un jūs nekādi neiegūsiet vienu gudro. Sapulciniet kopā visus gļēvuļus, un jūs nekādi tā rezultātā nepanāksiet drosmīgu lēmumu. Jo mazāka kļūst atsevišķa vadītāja atbildība, jo vairāk palielinās tādu tipu skaits, kuriem nepiemīt pat vismazākie dotumi. Taču viņi jūtas aicināti savus nemirstīgos talantus nodot tautas rīcībā. Daudzi vienkārši nevar sagaidīt, kad beidzot pienāks viņu kārta. Viņi stājas pašā garās rindas galā un ar milzīgām skumjām noraugās, cik lēni tuvojas viņu liktenis. Tādēļ viņi priecājas par katru nomainītu seju tajā resorā, kurā viņi domā iekļūt. Viņi ir pateicīgi katram skandālam, kas viņus, no rindas galā stāvošajiem, var pavirzīt priekšā kaut vai dažiem konkurentiem. Kad viens vai otrs veiksminieks, kas jau ir iekļuvis siltā vietiņā, nemaz tik drīz nevēlas no tās šķirties, tad pārējie raugās uz to kā uz vissvētāko tradīciju un kopējās solidaritātes pārkāpumu. Tad viņi sāk dusmoties un turpmāk, nenolaižot rokas, cīnās, izmantojot visnekaunīgākos līdzekļus līdz brīdim, kad izdosies padzīt konkurentu no siltās vietiņas, kurai tagad jāpāriet citu rokās. Gāztais dieviņš ne tik drīz varēs nokļūt atpakaļ tajā pašā vietā. Kad kāda figūra ir noņemta no posteņa, tai nāksies stāties pašā garās rindas galā, ja vien tur nesāksies tāda kliegšana un brēkšana, ka no jauna ieņemt rindu nebūs iespējams.

Šādas kārtības rezultāts ir šausmīgi strauja personu maiņa svarīgākajos valsts amatos. Tās iznākums vienmēr ir nelabvēlīgs, dažreiz pat katastrofisks. Visbiežāk izrādās, ka par šādu paražu upuri kļūst ne tikai muļķis un nespējīgais, bet gan tieši spējīgākais cilvēks, jo vienīgi liktenis spējīgam cilvēkam dod iespēju nokļūt vadošā postenī. Pret spējīgu vadītāju nekavējoties izveidojas kopēja fronte. Kā gan citādi, — viņš taču nav nācis no "mūsu" aprindām. "Sīki" ļautiņi principā grib atrasties tikai savā kompānijā. Katru cilvēku, kuram ir galva uz pleciem, katru, kurš starp nullēm ir spējīgs spēlēt vieninieka lomu, viņi uzskata par kopējo ienaidnieku. Šajā ziņā viņu pašsaglabāšanās instinkts ir ārkārtīgi saasināts.

Ievērojot to, nenovēršami rodas arvien progresējoša vadošo slāņu garīgā apvienošanās, Tas, kādu rezultātu iegūst nācija un valsts, katram ir viegli saprotams, ja tikai viņš pats nav piederīgs šai "vadoņu" šķirai.

Vecajai Austrijai bija šī apšaubāmā laime izmantot parlamentārisma režīma labumus visskaidrākajā veidā.

Tiesa, ministru prezidentu arvien vēl iecēla imperators, bet patiesībā Šī iecelšana nebija nekas cits kā vienkārša parlamentāriskā vairākuma gribas pildīšana. Jautājumā par tirgošanos un vairāksolīšanu atsevišķu ministriju vadītāju iecelšanā mēs jau bijām sasnieguši Rietumu demokrātijas vispilnīgāko modeli. Atbilstoši tam arī bija rezultāti. Atsevišķu personu nomaiņa notika arvien ātrāk. Galu galā tas kļuva par visīstāko sportu.

Tādā pašā attiecībā arvien vairāk pazeminājās šo ātri mainošos "valsts darbinieku" mērogs; galu galā virspusē palika tikai parlamentāriskā intriganta tips, kura valstiskā gudrība tagad tika mērīta tikai ar viņa spēju "salāpīt" vienu vai otru koalīciju, t.i., ar spēju uz sīku politisku tirgošanos, kura vienīgā varēja kļūt par šo, ja atļauts teikt, tautas pārstāvju praktiskā darba sūtību.

Tādējādi tieši Vīnes skola šajā jomā sniedza vislabākās un uzskatamākās mācību stundas.

Lieta, kas mani interesēja ne mazāk, bija šo tautas pārstāvju spēju un zināšanu salīdzināšana ar tiem uzdevumiem, kuri viņiem bija jārisina. Jau šī iemesla dēļ biju spiests sākt iepazīšanos ar tautas izredzēto personu garīgo horizontu. Līdz ar to nācās iepazīties arī ar notikumiem, kuri ļāva šīm "brīnišķīgajām" figūrām vispār iznirt politiskajā arēnā. Interesanti bija ari iepazīties ar viņu darba tehniku. Tas visai detalizēti deva iespēju ieraudzīt to kalpošanu tēvzemei, uz kādu bija spējīgas manas pētāmās figūras.

Jo vairāk iedziļinājos parlamenta iekšējās attiecībās, jo objektīvāk pētīju cilvēkus un viņu darbības veidu, jo pretīgāka manās acīs kļuva parlamentārās dzīves aina.